"es esmu liels. man vairs nevajag pupiņu"
un aizmiga ar rociņā cieši sažmiegtu svētās Taīsijas ikonu pie krūtīm

(krūts barošanas pātraukšanas dieviete)

Eiženu es viegli atradināju no krūts. pateicu, ka beigušās baterijas, un viņš saprata un necentās dabūt vēl.
Simons ir tehnisks puisītis. pirmkārt, viņš pateica, ka man tur nav bateriju. otrkārt, tagad katru reizi pēc zīšanas ar prieku ziņo, ka "vēl darbojas"

vienu krūti Simons sauc par pupu, otru- par nepupu.

vēl neguļu, redzēju saullēktu

par to, ka no bērna nevar atlīmēties, lai aizietu uz wc vai nomazgātu traukus, izrādās, ka tas ir populāri otrajā zīdīšanas gadā. to saucot par "velcro" sindromu.

vispār zīdīšanas režīms ļoti atgādina "tusēšanu". kad 17os pēc skolas vai darba nav spèka, bet tad tomēr izej iedzert alu ,un sākas jauns cēliens. 20:00 tevi ielūdz uz kino, bet 22:00 ir skaidrs, ka vajag kokteili, tad 12:00 sākas dejas, bet 3:00 - "īstā jautrība". 5os tu ej ar kājām uz Pārdaugavu turpināt, tur vienā brīdī paplīsti uz krēsla, 7:30 piecelies, izbirstē zobus un iztēlojies, ka ir sākusies jauna diena. no 9-13 "strādā", jūties nožēlojami, gaidi atpestīšanu, domā atprasīties. tad pierijies džanku un izvelc līdz 17:00, un te nu tevi aicina iedzert aliņu... apmīztiem šortiem, pienā noplūdušu t-kreklu, tu esi tāda 'yolo, turpinām!' ap 20:00 izprasies uz dušu, un neko - atkal svaigs kā gurķītis, vienīgi ar pamatīgu bohēmu sejā. festivāls ilgs vēl gadu, un beigās tu gulēsi sēdus jebkad un jebkur kā Rudaks diskotēkā.