mama drama ([info]virginia_rabbit) rakstīja,
@ 2018-10-01 11:53:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
es gribētu būt stulbāka vai egoistiskāka, vai es nezinu, kas ir tas, ko vajag, lai man "savas intereses" vai "tā vajag" liktos svarīgāk par bērna asarām. es vienkārši neredzu ilgtermiņa labumu no viņa institucionalizēšanas. lai gan Eižens jau sāk izteikt pirmos pārmetumus, ka labāk es būtu strādājusi, nevis ar viņu mājās sēdējusi, jo tad mums būt māja ar baseinu kā Renāronkulim (manam brālim).

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]dominika
2018-10-01 12:54 (saite)
Man šausmīgi negribas tev nejauši pateikt kaut ko sāpinošu, un man ir faktiski neiespējami iztēloties tavas sajūtas, jo man bērnu nav, taču varbūt tomēr ir iespējama atrast kaut kādu kompromisu, kurā tu arī realizētu arī savas intereses. Man tas liekas veselīgi un nepieciešami, jo sava mūža laikā esmu sapratusi, cik lielu un nebūt ne pozitīvu iespaidu uz mani un mana brāļa, un vēl jo vairāk manu mazo māsu, kuras tika vēl vairāk lolotas un apkalpotas, ir atstājusi manas mammas nevajadzīgā un nepieprasītā ziedošanās bērnu labā. Nemaz nerunājot par to, kā tas ir sagrāvis viņas dzīvi. Galējības nekad nav labas, un atteikties no savas personības realizēšanas ir, manuprāt, tikpat drausmīgi, kā atstumt bērnus. Vai to iešanu uz dārziņu nevar pavērst kaut kādā pozitīvā veidā, rotaļā, ka tagad S. ir gana liels, lai uzņemtos šādu pienākumu, vai uzdot viņam atnākot mājā tev pastāstīt kaut ko par to - nu lai tas nejustos kā nasta vai šausmas, bet kā piedzīvojums? Mana mamma arī necieta un neredzēja jēgu dārziņam, un mēs ar brāli tajā negājām, bet ar savu pieaugušā prātu es varu saskatīt, ka būtu bijis labi to darīt, jo pēc tam man bija lielas problēmas skolā ar socializēšanos ar vienaudžiem, ko šad un tad joprojām izjūtu pat pieaugušā vecumā.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]virginia_rabbit
2018-10-01 13:03 (saite)
nu, es ar bērniem esmu beidzot sapratusi, ka dzīve ir ļoti kompleksa, atšķirībā no literatūras. es gribētu izdarīt tā, lai ir labi vienam un otram, un arī pašai, bet tas neizdodas. un "labi pašai" - es nezinu, kas tas ir. šādi ir vienīgais veids, kā man vispār sanāk, tā nav izvēle. jā, reizēm mamma var būt tikai mamma, un tas ir daudz un labākais, ko viņa var. protams, kādam vienmēr ir vairāk kaut kā. talanta, iespēju, brīvības, piķa.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]virginia_rabbit
2018-10-01 13:11 (saite)
es varu teorētiski iztēloties simtiem labāku veidu, kā dzīvot. ko labāk studēt kā labāk bērnus plānot un ar ko labāk nepīties. spētu dot padomus gan sev gan savai mammai. bet bērni ir mani nolikuši uz dirsas ar savām teorijām, nekas no tā nestrādā - ne joga, ne pašsuģestija, ne Kants. viņi grib ēst un pilnīgi visu manu uzmanību. lai apgrieztu matus vienam tādam knēvelim ir vajadzīgs virtuozs - onkulis kā faķīrs, kurš spēj griezt kustīgu galvu, stāvot noliecies uz 1 kājas. un man par šo griešanu ir jāsamaksā. es visu vīkendu tāpec analizēju Eduāra Luī romānu, un par to esmu nopelnījusi frizieri vienai galvai. tas ka mans bērns staigā apģērbts un apcirpts ir mans lielākais sasniegums.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?