Man šausmīgi negribas tev nejauši pateikt kaut ko sāpinošu, un man ir faktiski neiespējami iztēloties tavas sajūtas, jo man bērnu nav, taču varbūt tomēr ir iespējama atrast kaut kādu kompromisu, kurā tu arī realizētu arī savas intereses. Man tas liekas veselīgi un nepieciešami, jo sava mūža laikā esmu sapratusi, cik lielu un nebūt ne pozitīvu iespaidu uz mani un mana brāļa, un vēl jo vairāk manu mazo māsu, kuras tika vēl vairāk lolotas un apkalpotas, ir atstājusi manas mammas nevajadzīgā un nepieprasītā ziedošanās bērnu labā. Nemaz nerunājot par to, kā tas ir sagrāvis viņas dzīvi. Galējības nekad nav labas, un atteikties no savas personības realizēšanas ir, manuprāt, tikpat drausmīgi, kā atstumt bērnus. Vai to iešanu uz dārziņu nevar pavērst kaut kādā pozitīvā veidā, rotaļā, ka tagad S. ir gana liels, lai uzņemtos šādu pienākumu, vai uzdot viņam atnākot mājā tev pastāstīt kaut ko par to - nu lai tas nejustos kā nasta vai šausmas, bet kā piedzīvojums? Mana mamma arī necieta un neredzēja jēgu dārziņam, un mēs ar brāli tajā negājām, bet ar savu pieaugušā prātu es varu saskatīt, ka būtu bijis labi to darīt, jo pēc tam man bija lielas problēmas skolā ar socializēšanos ar vienaudžiem, ko šad un tad joprojām izjūtu pat pieaugušā vecumā.