ļoti nāk miegs pēc jūras. šodien bijām 2 x, un Eižens aizmiga pēc katra gājiena. visgrūtāk ir uzvilkt ratus kāpā un tikt caur meža taku, jo tur ļoti kož odi. sagaidījām pieturā Ingmāra sūtīto paciņu (alu, ritenim kameru, bērna krēsliņu un strīpaino kreklu), mazliet nocepinājām vaigus gaidot. paēst īsti nesanāca kad - ap 5 sasmērējām treknas biezpienmaizes ar redīsiem un mazām butītēm, kuras vietējie zvejnieki - Jānis un Juris - palaikam izvelk, bet vecāmāte nokūpina. tās sīkas kā alus uzkodiņas, bet ar patīkamu dūmu. šejienes ritmā ir tikai brokastis un vakariņas, un liekas jocīgi, ka vispār pastāv vēl viena ēdienreize. katra diena liekas kā tāds apaļš, pabeigts kunkulis - bērna midzināšanas brīdis šķiet bezgalīgs, bet tas tomēr vienmēr beidzas, un nav žēl, ka diena pagājusi - drīzāk gandarījums, ka esmu tikusi ar to galā.