mama drama ([info]virginia_rabbit) rakstīja,
@ 2006-11-09 15:20:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
vājums
bet nākot mājā, man palika šausmīgi bail no tā, cik viss ir bezgalīgi tālu. kaut šovakar būtu kaut viens klēpis, kur nolikt galvu un paraudāt! bet tas ir neiespējami. kā man apnicis sev atkārtot šo "neiespējami"...
piezvanīt mātei un atkal raudāt klausulē? es tāpēc viņai vairs īpaši nezvanu. tas ir pārāk skumji. mēs nevaram pateikt ne vārda. vienkārši raudam. katra savā pasaules galā.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]shi
2006-11-09 16:18 (saite)
a ko Tu tur dari, tajā otrā pasaules malā?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]virginia_rabbit
2006-11-09 16:43 (saite)
slēpjos:)
būs jau labi. kam neuznāk.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]maya
2006-11-09 17:05 (saite)
gribas tev pateikt, ka saprotu. varētu peidāvāt savu klēpi, tikai nafig tev viņu, jo ne jau to tev vajag...turklāt viņš parīzē, kas vēl tālāk. bet no otras puses gribu tev pateikt, ka viss ir iespējams. goč pendel. :) ja ne tagad, tad biki vēlāk.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]virginia_rabbit
2006-11-09 17:23 (saite)
paldies..
būtībā jau tas arī vienīgais, kas dažkārt trūkst. nu, tīri fiziski.. lai paglauda galvu. bet to jau tāpat mammai pārstāj dot, kad izaug. cik atceros, mēs parasti arī klātienē nespējām parunāt, tikai skatīties acīs un raudāt..
bet attālums palīdzējis apjaust, cik ļoti es mīlu savus vecākus - sasodīti ļoti..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]maya
2006-11-09 20:03 (saite)
jā. zinu gan to fizisko galvas paglaudīšanu. pēdējos mēnešos, kad vairs galīgi nevarēju izturēt to, ka nav kas paglauda, metu kaunu pie malas un pati teicu priekša dažiem cilvēkiem, ka tas ir tas, ko man vajag. :) un palīdzēja. gan man, gan viņiem. gan jau arī tev ir kāds tuvāks cilvēks tuvumā...pat ja ne tas viens, kurš pats zinātu, kurā brīdī tas fiziskais pieskāriens nepieciešams.
un mums ar mammu tas pats. :)
tikai mēs neraudam. abas rijam asaras uz iekšu. un klusējam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]virginia_rabbit
2006-11-09 20:26 (saite)
un te ir tas āķis - šeit neapkampjās un nepieskarās. es esmu jau pieradusi. palien zem segas. no rīta pieceļas un redz - nekas jau nav noticis. izrādās, ka no tā nemirst.. dzīvo simtu gadu. dzīvo viens pats. tāpatās. dzīvošanas pēc.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]antuanete
2006-11-10 10:46 (saite)
Cik labi es Tevi saprotu...
Man ārsts pat ieteica iet uz masāžām un tamlīdzīgām lietām, lai kompensētu pieskārienu badu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]virginia_rabbit
2006-11-10 11:27 (saite)
nu jāā.. bet es kaut kā neļauju sev tā padoties, ka pie ārsta jāiet. eto vremenno. un ko tur liegties - man pat patīk nedaudz ciest. biju izlutināta pa rokām vien dzīvojoties..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]maya
2006-11-10 22:37 (saite)
es neatceros, ka tā bija par filmu...tur viena no varonēm bija masāžiste. pieņēma mājās. pie viņas atnāca kāds cilvēks. viņa sāka viņu masēt un viņš sāka raudāt. un viņa prasīja, kāpēc. un viņš teica - tāpēc, ka man tik sen neviens nav pieskāries.

tāpēc es neeju uz masāžu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?