kāds tur bija tas Brehtes teiciens, ko Godārs ļoti mīlēja?
"Ik rītu es atgriežos melu tirgū un omulīgi iekārtojos starp tirgoņiem"?.. vai tam līdzīgi..
tā ik rītu es atveru desktopa aizkarus un nosaucu savu šodienas likmi, paklausos, ko apkārt tenko, un ķeros pie darba kā tas pulksteņu labotājs, kas 80tajos strādāja Brīvības ielas skatlogā. Mana draudzene ielas pretējā pusē atver savu logu un pucējas vienā laidā, gaida, varbūt kāds uzķersies, varbūt kāds piekāps. Vēl kāds cits izkar reklāmas karnīzes, pārbauda pastkasti, notrauc spama drupačas no letes un piekabina cenas svaigām polifonijām. O, Bertold, cik mums tagad labi - var nekur neiet, jo gadatirgus tepat vien pagalmā!

vakar skatījos ķīniešu, šodien afrikāņu cirku. pirmajam labāka tehnika, otram - horeogrāfija. patiesībā tā afrikāņu performance bija tieši tas, kā man pietrūka pēdējā laikā - redzēt pārcilvēciskas spējas frīstailā. kad sarežģīts akrobātisks triks tiek izpildīts ar nevērīgu vieglumu, lēkājot treniņbiksēs un dunkājot biedru. gluži jauna plastika un telpas izpratne. es biju pārsteigta. un priecīga par kārtējo kultūru sintēzes negaidīto produktu.
kbj

bet nākot mājā, man palika šausmīgi bail no tā, cik viss ir bezgalīgi tālu. kaut šovakar būtu kaut viens klēpis, kur nolikt galvu un paraudāt! bet tas ir neiespējami. kā man apnicis sev atkārtot šo "neiespējami"...
piezvanīt mātei un atkal raudāt klausulē? es tāpēc viņai vairs īpaši nezvanu. tas ir pārāk skumji. mēs nevaram pateikt ne vārda. vienkārši raudam. katra savā pasaules galā.

virzieni četri,
ar labo roku - ņemt.
noteikumi vienkārši -
nedrīkst apstāties.
ātrums nepalielinās,
bet arī nepazūd.
- un ja apstājas?
- zaudē dzīvību.

- kā iegūst dzīvības?
- nogalinot.