| lietas pašas par sevi |
[08 Nov 2006|09:15am] |
saulains laiks. atveru ārdurvis un terases durvis. izņemu no ledusskapja cepto zivi garenā traukā un gatavoju olīveļļas un citrona mērci. vārās kafija. "i wanna be me-eee" pēkšņi ieskanās pa visu dzīvokli - caurvējš iedarbinājis atskaņotāju. aizkars plivinās, uzstūmis adatiņu tieši uz atkārtotās frāzes no kāda 70-to gadu ieraksta. mūzika sākas ar kinematogrāfisku precizitāti mirklī, kad notikumi sāk risināties paši par sevi: kaimiņu puika liek saulītē žāvēties palagus uz žoga, izdzirdējis dziesmu, viņš pamāj un iekāpj ciemos pa logu. es izvelku divus šķīvjus un sagatavoju divas kafijas krūzes. "i wanna be me-eee".
- vai tu jau paēdi brokastis?
- nē, vēl ne.
mēs abi ceļamies vēlu, bet naktī dzirdam viens otru staigājam pa istabu.
- tev ar pienu vai bez?
- ar.
es ielieku polaroidā melnbalto kārtridžu. viņš sakrusto kājas un atspiežas ar muguru pret stenderi. bilde pārgaismojas - redzami tikai aizkari un grīda, viņam pāri balta svītra.
- tas ir spoks.
- tu esi spoks.
- paldies par kafiju.
- ņem par labu.
un mēs uzsākam darba dienu. katrs savā istabā.
|
|