vājums
bet nākot mājā, man palika šausmīgi bail no tā, cik viss ir bezgalīgi tālu. kaut šovakar būtu kaut viens klēpis, kur nolikt galvu un paraudāt! bet tas ir neiespējami. kā man apnicis sev atkārtot šo "neiespējami"...
piezvanīt mātei un atkal raudāt klausulē? es tāpēc viņai vairs īpaši nezvanu. tas ir pārāk skumji. mēs nevaram pateikt ne vārda. vienkārši raudam. katra savā pasaules galā.