Nošu burtnīca

Filmā Oslo, 31. august saskatīju daudzas līdzības ar The Fire Within. Abās filmās jauns vīrietis iznāk no rehabilitācijas klīnikas, lai meklētu jēgu jaunai dzīvei bez alkohola un narkotikām. Tikai lai vēlreiz saprastu, ka nekas nav mainījies, dzīve sastāv no nebeidzamiem kompromisiem, katra jauna diena nes jaunas vilšanās un vienīgais, kas tev atliek, ir bezpalīdzīgi vērot, kā ar katru dienu pamazām izzūd jebkādas tavas ambīcijas un ideāli, un... un vispār viss ir slikti. Protams.

Saistībā ar filmas Lincoln noskatīšanos (vai gluži pretēji nenoskatīšanos) man jāizšķiras starp diviem bezdibeņiem. Pirmkārt, tas ir Štīvena Špīlberga darbs un jau doma vien par Špīlberga filmu saldi banālo klišejiskumu man izsauc nekontrolētu vemšanu. No otras puses, filmā galvenajā lomā ir Daniel Day-Lewis, kas būtu pamatoti uzskatāms par vienu no šābrīža pasaules labākajiem aktieriem. Piekritīsiet, izvēle nav no vieglākajām.

Vakar biju uz izrādi "Vecene" nacionālajā teātrī. Izrāde bija absurda, kā trīs dolāru banknote, bet man patika. "Vismaz kaut kas savādāks", teica meitenes.
Šodien izrāvu divus gudrības zobus (t.i. man izrāva divus gudrības zobus). Operācijas laikā biju sazāļots un neko daudz nejutu, bet šobrīd sāp visa galva un ir uzpampuši abi vaigi. Brīvdienas solās būs smagas.

Kritiski vērtējot varu secināt, ka manu ikdienu pārsvarā veido divas emocijas - bailes un vilšanās. Lielākā daļa lēmumu tiek pieņemta tieši šo emociju iespaidā.

Jaunu gadu iesāku ar jaunu riteni.

Šodien par seniem laikiem izlēmu pamest galvaspilsētas mūrus un doties dabā - uz Jelgavu apskatīt pils pussalā mītošos savvaļas zirgus. Piesmēlu slapjas kājas, kāpjot kokā savainoju celi un neredzēju nevienu zirgu. MLIA.

Beidzot pienācis ilgi gaidītais dāvināšanas laiks. Darbs man uzdāvināja flīsa jaku, bet pats sev uzdāvināju Jarmarkā iegādātu krūzīti. It kā vienkārša balta krūzīte ar zilām puķēm (autors: Ilona Soļaņika), bet apziņa, ka to darinājusi LMA studente piešķir katrai tējas dzeršanai nebijušu artistiskumu.

Lietas par kurām man nepatīk/neinteresē sarunāties: sienu špaktelēšana, dažādi finiera biezumi, flīžu likšana, kur lētāk nopirkt finieri, automašīnas stūres pirksti, sajūga diski, zobsiksnas, cilindri un turbīnas, viss kas saistīts ar automašīnas remontu, sienu krāsošana, tapešu līmēšana, viss kas saistīts ar dzīvokļa remontu, jebkura tēma kuras apspriešanā varētu tikt pieminēts vārds "betonēšana".

Es vispār esmu tāds ļoti nepraktisks vīrietis, kas neko daudz nemāk.

Mani sajūsmina tas svarīgums ar kādu mans vecākais kolēģis paņem visstiprāko espresso kafiju, ērti iekārtojas darba krēslā un spēlē datorā tetri. Attieksmei ir nozīme.

Inga Gaile. Piena ceļi.

Trust - Sulk

"Šodien ir tā, kā ir, tāpēc, ka tā bija vakar un nevis tāpēc, ka tā vajadzētu būt".

Tā kolēģis šodien mēģināja celt komandas cīņassparu un mudināt uz pārmaiņām.
Es, protams, uzķēros. Katru dienu taču var atkal sākt no baltas lapas.

Šovakar kinoteātrī Splendid Palace pirms Tarkovska filmas izrādīšanas, kāds no kīno mīļotājiem bija iesprūdis vīriešu tualetē. Man likās diezgan ironiski, ka tu atnāc noskatīties Tarkovska "Spoguli", bet vienīgais spogulis, ko tev šonakt būs lemts redzēt, atrodas tualetē pie sienas. Dzīve.

Riding for the feeling
Is the fastest way to reach the shore

Mans brīvdienu klausītākais albums ir Bill Callahan "Apocalypse".

        Šodien, šķiet, visa Rīgas satiksme svētku gaidās bija sajukusi prātā. (Ar Rīgas satiksme es domāju auto kustību uz Rīgas ielām nevis Rīgas pašvaldības uzņēmumu SIA "Rīgas satiksme")
20 min meklēju vietu, kur novietot auto pie iepirkšanās centra Riga Plaza. Cilvēki gatavojas valsts svētkiem, ko parasti atzīmē ar svinīgām vakariņām ģimenes lokā. Ieejot veikalā pamanīju Šleseru, kas stūma bagātīgi pildītus iepirkumu ratiņus. Veltīju Aināram pāris "Arī tu, Brut?" skatienus un mūsu ceļi šķīrās. Veikalā nopirku tikai pienu.
        Nokačāju torrentos Ivara Zviedra "Dokumentālistu". Biju dzirdējis daudz labas atsauksmes un arī treileris izskatījās daudzsološs. Cilvēkiem patīk tādas neikdienišķas lietas, kā, piemēram, vientuļa tante, kas dzīvo purva vidū un rupji lamājas. Nemaz jau nerunājot par maģiskām superspējām. Neskatoties uz visu augstākminēto, man filma īsti nepatika. Kaut kas tur pietrūka. Ivars pats saka, ka filma ir par attiecībām. Tajā pat laikā svarīgākie brīži viņa un Intas attiecībās, piemēram, tas, kā viņi salabst pēc kārtējā Intas dusmu izvirduma, kad lietā tiek laisti ne tikai krievu žargonvārdi, bet pat lomiks, paliek aizkadrā. Un vēl man likās, ka tas Ivars tomēr ir baigais dirsa. Visādi centās iedraudzēties ar Intu - cilvēku, kam ir acīmredzamas problēmas cilvēcisku attiecību veidošanā, un kad beidzot bija ieguvis Intas uzticēšanos un draudzību (un safilmējis visu filmai nepieciešamo) pasaka, ka vairs nevarēs braukt ciemos. "Mazo Princi" Ivars droši vien arī nav lasījis.
       Vēl šodien biju uz Ģertrūdes ielas teātra izrādi "Četras naktis". Izrāde man patika. Teātra lapā rakstīts, ka tas ir "stāsts par neparastām attiecībām", bet man šķiet tādu parastu attiecību jau nemaz nav. Visas ir neparastas. Scenārija autore ir Inga Gaile un to, ka scenāriju sarakstījusi sieviete, varēja just visas izrādes garumā. Ilgi domāju, kā lai uzraksta iepriekšējo teikumu tā, lai tas neizklausītos noniecinoši. Tas nebija domāts noniecinoši. Man patīk Inga Gaile. Man šķiet viņa apbrīnojami daudz zina par cilvēku attiecībām. (Noteikti vairāk nekā Ivars Zviedris) Izrādes laikā aizdomājos - nez vai tāds emocionālais viedums palīdz Ingai personīgajā dzīvē? Patika arī aktieri, it sevišķi meitenes - Iveta Pole un Anta Aizupe.
Uz skatuves pie sienas bija piestiprināts uzraksts "no miracle here". Arī šeit nekādu brīnumu.

Vislabāk man sanāk izlikties, ka man iet labi. Bet tas arī ļoti reti.

Long Night of Life

Šodien sporta klubā blakus skrēja kungs, kas bija pārsteidzoši līdzīgs Pēterim Vaskam. Varbūt tas arī bija viņš. Gribēju jau iet klāt un teikt "Čau, Pēteri! Man patīk tava otrā simfonija", bet beigās tomēr pārdomāju. Bija bail aplauzties, ja nu gadījumā tas tomēr nav viņš.

Man šķiet ar jauno dziesmu B3 Placebo kopē paši sevi. Vokāls atgādina Special Needs, bet dziesma kopumā atgādina kaut ko no Black Market Music laikiem. Visvairāk laikam 'Days before you came' un 'Brick Shithouse'. Vispār tas ir pozitīvi, jo kopš Meds viņiem bija tendence palikt arvien popsīgākiem.