Nošu burtnīca

Sanāca braucot no darba nedaudz izmirkt un nosalt.
No vakardienas skriešanas sāp kāja.
Rītdien pirkšu pulsometru.

Vakardien bija jauks Bērnības Milicijas koncerts Kaņepes kultūras centrā. Vienīgais trūkums bija karstums un gaisa trūkums zālē. Kad Juris sāka spēlēt Industriju, blakus stāvošās meitenes teica, ka tūlīt noģībs. Jautājums - no sajūsmas vai no bezgaisa - paliek atklāts.
Šodien beidzot saņēmos pirmajam braucienam ar riteni. Gan pirmajam šogad, gan pirmajam ar jauno riteni. Sajūtas brīnišķīgas. Pēc tirgus izbraukāšanas nevarēju likties mierā un izbraucu vēl pāris riņķus pa rajonu. Par spīti tam, ka vietām celiņus un ietves joprojām klāj sniegs un ledus, sākot no rītdienas uz darbu došos ar velosipēdu.
Tādā enerģijas uzplūdā atklāju arī brīvdabas skriešanas sezonu. Tikai divarpus kilometri, bet ar kaut ko taču ir jāsāk.

Šovakar gāju uz Ģertrūdes ielas teātri un sapņainām actiņām skatījos uz Ingu Gaili. Pēc izrādes Inga man uzdāvināja dzejoli.

Inga ir spēcīga sieviete.

Vēl man nepatīk, kad darbā sievietes piebīda savus biroja krēslus viena otrai pavisam tuvu, izskatās noslēpumainas un svarīgas, un tā ilgstoši pusčukstus par kaut ko sarunājas. Bet, kad tu noej viņām garām, tad var sadzirdēt, ka īstenībā viņas sarunājas par mājas žalūzijām vai kaut ko tādu.

Šodien biju uz frizētavu un šoreiz aplūkojot rezultātu spogulī pat nav jāizdveš skumja nopūta "Gan jau ataugs..." Patīkamas pārmaiņas. Braucot uz frizētavu apturēja ceļu policija. Šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad mani aptur ceļu policija. Taisnības labad gan jāatzīst, ka trešdien dabūju soda kvīti 20 Ls vērtībā par automašīnas novietošanu neatļautā vietā. Bet es tur nebiju klāt, tāpēc to īsti nevar nosaukt par saskarsmi ar policiju. Bet šodien viss pa īstam - zizlis, zaļās vestes utt. Biju manāmi satraucies, bet centos izturēties dabiski. Policists paprasīja tikai autovadītāja apliecību. Tehnisko pasi neprasīja, tāpat arī tehniskās apskates uzlīmi nenočekoja.
Braucot no frizētavas atkal tajā pašā vietā aptur ceļu policija. Šoreiz prasa autovadītāja apliecību un tehnisko pasi. Es uzreiz cenšos uzsākt draudzīgu sarunu un smaidot saku, ka mēs jau šodien tiekamies otro reizi. (Truth be told pirmajā reizē biju tā uztraucies, ka nespēju iegaumēt policista izskatu un neesmu drošs, ka tas bija tas pats policists. Man viņi visi izskatās vienādi.) Policists jautā - kad mēs esam tikušies? Es atbildu, ka šorīt, šajā pat vietā, aptuveni pirms stundas. Policists domīgi paskatās uz mani un saka: "Kas tu sadzēries esi? Mēs te atbraucām tikai pirms divdesmit minūtēm." (Nu varbūt tieši tā viņš neteica, bet doma bija tāda.) Tajā brīdī saprotu, ka ar policistiem joki mazi, novācu no sejas idiotisko smaidiņu un mēģinu kaut kā izlīst no situācijas sakot, ka varbūt tomēr tā bija cita ekipāža. Šķiet, policists man notic, trubiņā pūst neliek, pieliecas tuvāk pie automašīnas loga un saka:"Šī ir mūsu teritorija, neviens cits šeit nedrīkst patrulēt. Vai pirmajā reizē, kad jūs apturēja, policijas mašīna bija tāda pati, kā mums?". Es iekšēji uzgavilēju. How tables have turned, esmu ne tikai iekarojis policistu uzticību, varētu teikt esmu kļuvis par atslēgas personu policijas iekšējās lietas izmeklēšanā. Lai arī mana loma drīzāk atbilst lieciniekam, es iztēlojos sevi detektīva ādā un atceros, ka bērnībā lasot Agatas Kristi detektīvromānus biju iemācījies, ka svarīgākais izmeklētājam ir spēt pamanīt un iegaumēt sīkumus, kas citiem paslīd garām nepamanīti. Kādu brīdi truli blenžu uz trafarēto policijas Renault automašīnu un tad atbildu: "Nevarēšu palīdzēt. Man viņas visas šķiet vienādas."
Policists atgriež manu autovadītāja apliecību, tehnisko pasi un novēl laimīgu ceļu piebilstot: "Brauc uzmanīgi."
"Vienmēr", pārliecinoši atbildu aizverot autovadītāja durvju stiklu.

Mīlestība joprojām spēj nogalināt. Nu vismaz Krievijā un filmās var. Filma Измена ir par ģimeni, par krāpšanu un par mīlestību, plus tam visam pāri persistents misticims, jo režisors taču vecais Rubeņa čomaks Kirils Serebreņikovs. Man parasti liekas, ka tajās labajās krievu filmās aktieri in general spēlē daudz labāk nekā Holivudas filmās, kur parasti ir viens vai divi labi aktieri filmā, bet pārējie pielasīti droši vien pēc pazīšanās. Arī šeit priecē aktieru darbs. Te savu artavu devuši arī pašmāju stāri Guna Zariņa un Artūrs Skrastiņš. Intereseanti, ka uzaicināti šie divi un nevis kāds no "Mirušajās dvēselēs" vai "Voicekā" spēlējušajiem nacteātra aktieriem, ar ko Kirilam varētu būt ciešāka pazīšanās. Bet te nav Holivuda.

Vakardien piecēlos agri un uzreiz ķēros pie saimniecības darbiem. First things first - vannas istabā jānomaina krāns, jo vecais nolūzis.
10:00. Sāku vecā krāna demontāžu.
11:30. Dodos uz veikalu pēc ierūsējušu skrūvju atbrīvošanas līdzekļa.
13:00. Dodos uz veikalu pēc kalta.
19:30. Jaunais krāns pieskrūvēts, bet sliktā blīvējuma dēļ salaiduma vietās tek.
20:30. Krāns vēlreiz noņemts, pārtaisītas blīves un no jauna uzlikts.
09:00(šorīt). Pamostos un secinu, ka krāns atkal tek. FML.

Dzīve ir neizturama
bet pilsēta viņu tur,
kad mēs pārlienam mājās,
mūs par uguni kur.

Arbeit macht frei. Skan it kā ironiski, bet, ja tas ir vienīgais, kas tev dzīvē palicis, tad taisnība.

Šīgada grāmatas svētku guvums:
Inga Gaile "Migla"
Viljamss S. Kārters "Iemīlējies Prusts"
Frensiss Skots Ficdžeralds "Ir maiga nakts..."

Lai kļūtu par projektu menedžeri ir svarīgas divas lietas - labi nostādīta balss un mācēt likt cilvēkiem justies svarīgiem. Kad es darbā norādu uz kādu niansi, kas pārējiem projekta dalībniekiem palikusi nepamanīta, mūsu projektu menedžeris saka "It's good that you brought this up, Janis" un tas man liek justies svarīgam un gudrākam par pārējiem. Vai arī, ja esam pabeiguši kādu no projekta posmiem, viņš saka "Thank you Janis, we couldn't have done this without you". Tā ir lieliska tehnika, kā motivēt darbiniekus neieguldot papildus līdzekļus.

Fakts, ka Argo dabūja Oskaru, kā labākā filma un The Master nedabūja neko, tikai vēlreiz pierāda, ka Amerikai tuvāki ir spiegu stāsti un kara romantiskā puse, nevis kara postošā ietekme uz to cilvēku likteņiem, kas tajā patiešām piedalās. Jau sen kā esmu such a sucker for P.T.Anderson movies un arī šī nelika vilties.

Pie pārvākšanās ir tas pluss, ka beidzot ir iemesls atbrīvoties no vecām mantām, ko jau sen kā neizmanto, bet līdz šim neesi sadūšojies izmest.

Dzeršanā tāpat kā karā, viss ir nejaušības varā, teica policists Māris no Kartupeļēdājiem. Turpretī pašā izrādē nejaušībai vietas tikpat kā nav. Stāsts ir par nolemtību, determinismu, nespēju izrauties no ikdienas un izmainīt savu dzīvi. Nobeigums it kā loģisks, bet man personīgi netapa skaidrs, kas tieši bija tas izšķirošais faktors, kas gluži kā kāpu priedes aplauza visu Valda entuziasmu un spožos nākotnes plānus. Redzot mātes mājās un dzimtajā pagastā notiekošo ikvienu pārņemtu apziņa, ka esam dirsā [Zaķis (c)] un viss ir vēl sliktāt nekā pirms pieciem gadiem, bet lugai pietrūka tāds izteikts lūzuma punkts. Man beigas likās norautas. No aktieriem patika Artuss Kaimiņš un Uldis Norenbergs.

Ja tu ej uz sporta klubu Ziepītī, tad ģērbtuvēs ir diezgan grūti noteikt, vai cilvēks pārģērbjas, lai ietu uz zāli, vai pārģērbjas, lai dotos pēc treniņa mājās.

Pamatskolas laikā septembrī vienmēr notika klases parlamenta vēlēšanas. Blakus tādiem nozīmīgiem amatiem, kā klases vecākais, kultūras ministrs, izglītības ministrs, preses ministrs, katru gadu tika ievēlēts arī "puķu draugs". Grūti izskaidrot, bet man tas joprojām liekas smieklīgi. Pēc visiem šiem gadiem.

"Izrējam 2. istabu dzīvokli krāsns apkure, istabas izolētas kārtīgai ģimenei maksātspējīgai.
Ģimenes Tēvs lai strādātu celtnieībā, jo vienā istabā jāieliek jotulas krāsns un jāpieliek boleris."

Diezgan striktas prasības.

Kad skolā literatūras stundās bija jālasa lomās luga, es vienmēr pieteicos būt par 'teicēju'. Teicēja tēls man asociējas ar viedumu un pārākumu pār pārējiem lugas tēliem. Turklāt teicējs ir vienīgais, kas var noteikt, kad kuram ir jārunā. Ja lasot "Sprīdīti" Vējamātes loma bija tikusi Edgaram, kurš iepriekšējā starpbrīdī bija mani apspēlējis fiškās, tad brīdī, kad pienāca Edgara ilgi gaidītais brīdis, kurā Sprīdītis sastopas ar Vējamāti, es nedevu vārdu Vējamātei, es vienkārši turpināju lasīt nākamās teicēja rindiņas vai devu vārdu nākamajam tēlam.

Vakardien Zviedrijas viesnīcā ieslēdzu TV un man par lielu pārsteigumu izdzirdēju latviešu valodu. TV Finland kanālā Kristīne Želve stāstīja par Latvijā dzimušo somu režisoru Teuvo Tulio. Patiesībā es šito ierakstīju tikai, lai radītu iespaidu, ka es tipa baigi daudz ceļoju un dzīvoju pārsvarā dārgās viesnīcās.