Nošu burtnīca

Šodien par seniem laikiem izlēmu pamest galvaspilsētas mūrus un doties dabā - uz Jelgavu apskatīt pils pussalā mītošos savvaļas zirgus. Piesmēlu slapjas kājas, kāpjot kokā savainoju celi un neredzēju nevienu zirgu. MLIA.

Aizgāju izņemt naudu no bankomāta. Atcerējos, ka nezinu jaunās kartes PIN kodu. MLIA.

Un vēl šodien nopirku tūristu katliņu. Tāds padomju armijas variants, ko var iekarināt virs ugunskura un vārīt tūristu zupu jeb, saucot lietas īstajos vārdos, roltonus.

Pagaidām lieli plāni vasarai par Latvijas apceļošanu uz diviem riteņiem, bet viss atkarīgs no tā vai būs darbs man un vai darbs būs biedriem. Visdrīzāk jau tomēr notiks kā tas parasti dzīvē notiek, un katliņš plauktā krās putekļus.

Šorīt gāju uz centrāltirgu ar piespraustu valsts karoga lentīti.
Protams, bija nedaudz bail, bet valsts labā esmu gatavs riskēt.

Lai gan tā patiesībā tikai tāda izrādīšanās. Patiesībā nemaz neesmu tik liels patriots.
Tikko zvanīja mamma. Prasīja, vai atzīmēju valsts svetkus.
Teicu, ka jā, atzīmēju - sienas kalendārā ar sarkanu flomāsteru.

Tad lūk, no rīta zivju paviljonā pirms manis kāds kungs pirka reņģes.
Prasīja divus kilogramus pa lats četrdesmit. Pārdevēja iesvēra
un paprasīja trīs lati astoņi santīmi aizbildinoties, ka būs nedaudz
vairāk - divi divsimt. Kungs neiebilda. Atlikušo rīta daļu pavadīju pārdomās,
ka tā ir baigā krāpšana. Ja tu vismaz gadu strādā tirgū, tad , es pieņemu,
ka tu ne vien uz aci, bet pat pēc skaita vari pateikt cik daudz reņģes būs divi kilogrami.
Un kļūdīties par divsimt gramiem, tas nav maz. Tāda netaisnība man nedaudz kremt.


Vakarā skatījos The heart is a drum machine.
Filmā daudzi ar mūziku saistīti cilvēki centās noskaidrot,
kas pēc viņu domām ir mūzika. Patika.

Uz salūtu negāju.

Nomainīju dzīvesvietu. Saucot lietas īstajos vārdos - mitinos tajās pat kojās, bet nomainīju istabu.
Man patīk jaunās istabas akustika.

Rīt jāiet pakaļ jaunajai bankas kartei (studenta).
Vēl rīt jāiet uz universitāti, ko līdz pat šim brīdim nevaru pieņemt.
Vidusskolas laikā es pirmo septembri sāku gaidīt jau jūnija vidū.

Šodien varu teikt, ka vismaz vienu savas nikčemnās dzīves dienu esmu aizvadījis lietderīgi. Stādīju kociņus likteņdārzā. Vēl tur bija Kaupers, Māra no astronautiem un iespējams vēl kādi Latvijas popmūzikas spīdekļi, kuru es neatpaiznu, jo Latvijas popmūzika tomēr nav mana stiprā puse.
Ar Renāru uzreiz atradu kopīgu valodu, kas zin varbūt esam dvēseļu radinieki... Varētu pat šeit ielikt kādu fragmentu no mūsu dialoga. Kaut gan, lai iet!, ielikšu visu sarunu, ne katru dienu tomēr tāds pagodinājums. Tātad, es un renārs:
"Šeit rakt?"
"Jā."
Vot, un tad vēl beigās bij' tas pasākums, ko latvieši sauc par "desiņu cepšanu". Mani, kā veģetārieti šis pasāciens vienmēr nedaudz смущает... Nu neko, izdzēru tēju un apēdu sausas maizes šķēli. MLIA.

Citādi pasākumam nebūtu ne vainas, ja to nebūtu pilnībā sapisis vējš, lietus un aukstums. Pārsalu nenormāli. Atbraucis mēģināju atgriezt ķermeņa temperatūru tās normālajā stāvoklī karstā dušā, bet tomēr šķiet, ka bez grādīgā neiztikt. Bet tad man jāiet uz veikalu, kas nozīmē atrašanos ārā vismaz 15 minūtes. Dilemma. Tagad dzeru tēju un domāju, kā būt.