Nošu burtnīca

Beidzot pienācis ilgi gaidītais dāvināšanas laiks. Darbs man uzdāvināja flīsa jaku, bet pats sev uzdāvināju Jarmarkā iegādātu krūzīti. It kā vienkārša balta krūzīte ar zilām puķēm (autors: Ilona Soļaņika), bet apziņa, ka to darinājusi LMA studente piešķir katrai tējas dzeršanai nebijušu artistiskumu.

Ceturtdien bija korporatīvā ballīte, alus un Finlandia šņabis.
Piektdien beidzot arī es tiku pie viedtālruņa.
Sestdien Miera ielas svētkos bija jauks Bērnības Milicijas koncerts. Pēc koncerta paēdām un aizgājām gulēt.
Bet vakarā braucām uz "Ezīti miglā" dzert. Galu galā neesam jau nekādi mājās sēdētāji...
Varbūt daži teiks, ka sēsties pie velosipēda stūres reibumā ir bezatbildīgi, bet es tikai smīnot atbildēšu - This is how I roll, baby...

Lieldienas nekad nav bijuši mani mīļākie svētki. Ar lielās piektdienas dievkalpojumu visas mocības tikai sākas. Tad tu atnāc mājās un tādā atvieglojuma eiforijā gribi sarīkot vienu kārtīgu kautiņu ar brāli pa vecai modei, beeet arī to tu nevari izdarīt, jo esot sēru diena un jāuzvedās klusi. Tā tu pārciet piektdienu tikai lai pamostos sestdien un uzzinātu, ka ir "klusā sestdiena". Vēl viena diena norakstāma.
Tad visbeidzot pienāk svētdiena, kad atkal jādodas uz baznīcu. Ņemot vērā, ka uz baznīcu gāju vidēji trīsreiz gadā (trešoreiz Ziemassvētkos), tad šāds apmeklējumu blīvums vienā nedēļas nogalē bija diezgan traumatiski. Turklāt, atšķirībā no Ziemassvētkiem, kad varēju sevi mierināt ar domu, ka baznīcas apmeklējums beigies ar dāvanām un maltīti ar septiņiem ēdieniem, lieldienu baznīcas iešana noslēdzas ar vārītu olu ēšanu, kas pēkšņi no tēta 'pēdējā atkāpšanās ceļa brokastīm', kļuvušas par delikatesi tikai tāpēc, ka nokrāsotas brūnas.

Šogad nebija nevienas olas, nebija arī saules un šupošanās, bet bija dažādi našķi un cilvēki ar ko kopā gribas pavadīt svētkus.

Paris is not so romantic
When you have no romance to share

Man šķiet, šīs Soko dziesmas rindiņas varētu itin labi attiecināt ne tikai uz Parīzi, bet arī uz 14. februāra svētkiem.