Nošu burtnīca

Lieldienas nekad nav bijuši mani mīļākie svētki. Ar lielās piektdienas dievkalpojumu visas mocības tikai sākas. Tad tu atnāc mājās un tādā atvieglojuma eiforijā gribi sarīkot vienu kārtīgu kautiņu ar brāli pa vecai modei, beeet arī to tu nevari izdarīt, jo esot sēru diena un jāuzvedās klusi. Tā tu pārciet piektdienu tikai lai pamostos sestdien un uzzinātu, ka ir "klusā sestdiena". Vēl viena diena norakstāma.
Tad visbeidzot pienāk svētdiena, kad atkal jādodas uz baznīcu. Ņemot vērā, ka uz baznīcu gāju vidēji trīsreiz gadā (trešoreiz Ziemassvētkos), tad šāds apmeklējumu blīvums vienā nedēļas nogalē bija diezgan traumatiski. Turklāt, atšķirībā no Ziemassvētkiem, kad varēju sevi mierināt ar domu, ka baznīcas apmeklējums beigies ar dāvanām un maltīti ar septiņiem ēdieniem, lieldienu baznīcas iešana noslēdzas ar vārītu olu ēšanu, kas pēkšņi no tēta 'pēdējā atkāpšanās ceļa brokastīm', kļuvušas par delikatesi tikai tāpēc, ka nokrāsotas brūnas.

Šogad nebija nevienas olas, nebija arī saules un šupošanās, bet bija dažādi našķi un cilvēki ar ko kopā gribas pavadīt svētkus.