Child Prodigy

Jun. 7th, 2019 | 11:52 pm

Šodien braucot ar velosipēdu piedzīvoju īsteni Prustisku mirkli. No garām braucošās mašīnas skanēja The Prodigy dziesma Smack my bitch up un tas man atsauca atmiņā bērnību, kad ar čomiem apspriedām, kāda kuram ir mīļākā grupa. Tajā laikā zināju maksimums četras grupas un tā kā Rukki Vverh jau bija nosaukta, teicu, ka mana mīļākā grupa ir The Prodigy. Tas likās dumpinieciski un stilīgi. Biedri atzinīgi novērtēja manu gaumi un vienbalsīgi vienojāmies, ka tieši Smack my bitch up ir The Prodigy labākā dziesma.
Tad mūsu pulciņa līderis ar vieglu pārākuma pieskaņu man jautāja: "A tu vispār zini, ko nozīmē Smack my bitch up?"
Viss bariņš saausījās un pievērsa savus ziņķāres pilnos skatienus man. Jāatzīst, šādu notikumu pavērsienu nebiju gaidījis. Angļu valodu skolā vēl nebiju sācis apgūt un žargons manam nesamaitātajam prātam bij pavisam svešs. Nokaunējos un teicu, ka nezinu.
"Tas nozīmē - sūkā manu pimpi", pārliecinoši noteica bariņa līderis.
Nezinu, vai arī pārējie biedri bija tikpat lētticīgi, bet es nodzīvoju nākamos vismaz piecus gadus domājot, ka tas tieši to arī nozīmē.

Šodien es The Prodigy vairs neklausos. Tomēr pašos pamatos nekas daudz nav mainījies - es joprojām naivi ticu, ka tie citi, laimīgie un pašpārliecinātie, noteikti zina labāk, kā būtu jādzīvo un es vēl joprojām nezinu, ko pie velna nozīmē Smack my bitch up.

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


Želatīns un citi grēki

Apr. 8th, 2012 | 09:11 pm
music: SoKo - I've been alone too long

Lieldienas nekad nav bijuši mani mīļākie svētki. Ar lielās piektdienas dievkalpojumu visas mocības tikai sākas. Tad tu atnāc mājās un tādā atvieglojuma eiforijā gribi sarīkot vienu kārtīgu kautiņu ar brāli pa vecai modei, beeet arī to tu nevari izdarīt, jo esot sēru diena un jāuzvedās klusi. Tā tu pārciet piektdienu tikai lai pamostos sestdien un uzzinātu, ka ir "klusā sestdiena". Vēl viena diena norakstāma.
Tad visbeidzot pienāk svētdiena, kad atkal jādodas uz baznīcu. Ņemot vērā, ka uz baznīcu gāju vidēji trīsreiz gadā (trešoreiz Ziemassvētkos), tad šāds apmeklējumu blīvums vienā nedēļas nogalē bija diezgan traumatiski. Turklāt, atšķirībā no Ziemassvētkiem, kad varēju sevi mierināt ar domu, ka baznīcas apmeklējums beigies ar dāvanām un maltīti ar septiņiem ēdieniem, lieldienu baznīcas iešana noslēdzas ar vārītu olu ēšanu, kas pēkšņi no tēta 'pēdējā atkāpšanās ceļa brokastīm', kļuvušas par delikatesi tikai tāpēc, ka nokrāsotas brūnas.

Šogad nebija nevienas olas, nebija arī saules un šupošanās, bet bija dažādi našķi un cilvēki ar ko kopā gribas pavadīt svētkus.

Link | Leave a comment {4} | Add to Memories