Viss ir labi un būs arvien labāk! [entries|archive|friends|userinfo] veed_logs [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

Links [ Links: | google komiks Nr.1 komiks Nr.2 ]

[2. Apr 2023|15:15] [Tags | skriešana ] Ir sajūta, ka ar katru gadu noskriet ikgadējo maratonu paliek arvien grūtāk. Bet tas laikam tādēļ, ka vienkārši nav pietiekami daudz darba ieguldīts treniņā. Šī gada maratons būs jau pēc mēneša. Galvenais izaicinājums būs līdz tam nomest kādus 3kg svara. Ja darīšu to pareizi, viss būs brīnišķīgi. Protams, pieņemot, ka saglabāšu tādu pašu treniņu intensitāti, kā iepriekšējā mēnesī. Šogad neesmu īpaši vairāk uztrenējies kā citus gadus, bet esmu apņēmības pilns pēdējo treniņa fāzi aizvadīt priekšzīmīgi. Šogad esmu aptuveni divas reizes noskrējis intervālus, ko nebiju darījis gadiem. Tāpat, secināju, ka jāatgriežas pie sporta dzērieniem skrienot garos gabalus. Līdz šim daudzus gadus iztiku bez dzeršanas un ēšanas, bet, ja nu tiešām bija kāds lielāks gabals jāskrien, tad paņēmu līdzi pliku ūdeni vai saldu tēju. Nesen iegādājos pulveri sporta dzēriena pagatavošanai, treniņprocesā nebiju tādu lietojis tiešām ļoti ilgi. Paskrēju dzerot dzērienu, varu teikt, ka man ļoti patika. Garšo, skrienas labi, tā arī turpināšu. Secināju arī, ka izskriet intervālus pa stadionu ir tīri jauki. Var pat tā noriņķot gandrīz 10km un neapnīk. Likās, ka būs ļoti monotoni un garlaicīgi, bet ir tīri pieņemami. Kopumā emocijas pagaidām ir labas. Lielākais izaicinājums - svars. Plāns rezultātam nav, bet tam objektīvi būtu jābūt starp 3:40 un 3:50. Link nopel mani

[16. Maijs 2022|14:20] [Tags | skriešana ] Vakar noskrēju maratonu. Uzmetu aci iepriekšējiem ierakstiem un secināju, ka ir pagājuši tieši 10 gadi, kopš noskrēju savu pirmo maratonu. Ātri gan tas viss te notiek. Nu, neko, noskrēju, nekas īpašs. Laika apstākļi skriešanai bija gandrīz ideāli. Rezultāts - nu, tāds parasts, bet arī nebiju gatavojies kādiem īpašiem rezultātiem. Noorganizēts viss bija ļoti pieņemami. Vienīgi šogad jociņš bija ar to, ka... nē, nu, bija divi jociņi. Pirmais, ka trase bija ar daudziem pagriezieniem un līkumiem, tāpēc nebija īpaši parocīgi skriet, jutos, ka noskrienu daudz lieku metru. Otrs jociņš bija tāds, ka distances pusē pa to pašu maršrutu palaida pusmaratonistus un nācās apdzīt pusmaratonistu lēnāko galu. Likās, ka apdzenu apmēram kādu miljonu cilvēku, visu laiku vajadzēja skriet lielākā vai mazākā barā un tas tiešām bija traucējoši. Visādi zigzagi, apdzīšanas manevri, maisīšanās un pīšanās pa kājām. Ok, saprotu, ja skrietu ātrāk, gan jau būtu mazāks bars, bet bija tā, kā bija. Kopumā emocijas ir pozitīvas. Vēl ir jāpadomā par to maratonu skriešanu. Laikam jau jāturpina tādā pašā garā, bet, nu, ir sajūta, ka ar katru gadu arvien grūtāk paliek noskriet. Vai varbūt tas tāpēc, ka pēdējā laikā ir maz maratonu, kurus no sākuma līdz beigām jūtos ļoti labi. Šajā pēdējie 4km bija mocīšanās. Līdz tam viss bija pa smuko. Bet ir jau arī bijis tā, ka nomauc kā zvērs visu no pirmā līdz pēdējam metram un beigās vēl izspied no sevis pēdējo izrāvienu. Bet tas jau laikam tīri objektīvi skatoties ir atkarīgs no tavas fiziskās formas tajā brīdī, jeb no tā, cik darba esi pirms tam ieguldījis. Gribētos atjaunot ticību saviem spēkiem un noskriet vienu ātrāku skrējienu. Tādas, lūk, pārdomas šogad. Vēl pozitīva lieta - ar katru noskrieto maratonu pēcsajūtas nākošajā dienā ir arvien labākas. Varu uzkāpt pa trepēm un arī nokāpt lejā. Nav ļoti patīkami, bet var. Vēlāk: Nja - "pirmajos 38km viss bija pa smuko, bet pēdējie 4km bija mocīšanās" :) Tikai tagad padomāju par to, kā tas izklausās no malas. Ir jau labi. Ir jau labi arī 4+ Link 500|nopel mani

[1. Sep 2021|20:14] [Tags | skriešana ] Svētdien noskrēju Rīgas maratonu. Starts bija tik agri kā nekad - septiņos no rīta. Tomēr laika apstākļi skriešanai bija ideāli, mazliet vēss un apmācies. Nebiju labākajā formā, tāpēc noskrēju salīdzinoši vāji. Biju mazliet pieņēmies svarā un pēdējās nedēļas gandrīz vispār nebiju skrējis (tā šoreiz sanāca). Rezultāts likumsakarīgs. Tomēr nebūtu lieki atzīmēt, ka dzirdināšanas punkti trasē bija ļoti trūcīgi. Daudzos bija tikai un vienīgi ūdens, ne enerģijas dzēriens, ne želeja, nekas cits, tikai ūdens. Sanāca, ka man pusē uznāca lūziens, sapratu, ka švaki būs, biju uzsācis ātrā tempā, bet spēki pusdistancē sāka apsīkt. Tad būtu noderējusi kāda enerģijas želeja, vai vismaz enerģijas dzēriens, bet sanāca tā, ka ilgu laiku nācās skriet tikai uz pliku ūdeni. Tas ir tāds paliels mīnuss organizatoriem. Nevienu citu gadu Rīgā tik švaki nav bijis ar dzirdināšanas punktiem. Visādi citādi - trase bija citāda, nekā citus gadus, gan divi tilti, gan Mežaparks. Saēdos finišā Balticovo saldējumu (bez maksas, protams), jauna marka viņiem ar paaugstinātu olbaltumvielu saturu un mazāk cukura un kaloriju. Labi, ka šādi jēdzīgi produkti parādās tirgū. Medaļa gan patizla šogad (nez, vai drīkstu tā izteikties, jo man nav izglītības nekādas mākslas jomās, bet, nu, vāji). Kopumā - minimālais plāns izpildīts, nākošreiz noskriešu labāk. Vēlāk: Šis laikam ir divpadsmitais un nākamgad svinēšu 10 gadus, kopš noskrēju (nomocīju) pirmo pilno maratonu. Jāizdomā, kā to pienācīgi atzīmēt. Katru gadu noskrienu vismaz vienu. Tātad, ir tikai 3 gadi, kad esmu noskrējis pa diviem maratoniem vienā gadā. Būs jāpadomā. Link 400|nopel mani

[19. Maijs 2019|17:56] [Tags | skriešana ] Noskrēju Rīgas maratonu. Nu jau tas man ir desmitais noskrietais oficiālais pilnais maratons. Jubilejas, tātad. Rezultāts ir tāds, ka tas nav nekāds izcilais, bet uz šī nenormālā karstuma fona, manuprāt, ļoti pieņemams. Gāja ļoti grūti, bet tomēr noskrēju, tas arī ir galvenais. Ja būtu vēss laiks, tad būtu pilnīgi cits rezultāts. Ja neskaita personiskās ciešanas skrējiena laikā, jāatzīst, ka skrējiens bija labi noorganizēts. Dzirdināšanas punkti bija augstā līmenī, cilvēku pietika un dzeramais un ēdamais arī bija gana, paši punkti arī bija pietiekamā daudzumā un pat mazliet vairāk. Ne mazsvarīga lieta - tualetes, bija gan pie dzirdināšanas punktiem, gan arī pirms starta šoreiz darbojās visas būdiņas un rinda gāja ātri uz priekšu. Ne tā, kā pagājušajā gadā, kad liela daļa būdiņu bija vienkārši aizslēgtas. Ļoti laba lieta ir īpašo labumu zona pilnā maratona skrējējiem, tur ir pieejams mazliet ēdamā un dzeramie, kā arī masāža. Masāža bija jāgaida kādas divas stundas, bet bija normāla rindas kārtība, ja ļoti vajadzēja, varēja pastaigāt, atslābināties ar bezmaksas alu un pēc tam tikt izmasēties. Es gan tik ilgi negaidīju, bet iespēja tāda bija. Godīgi sakot, pēc alus iedzeršanas man radās sajūta, ka man viss ir labi un nekāda masāža nav nepieciešama, arī apetīte tika atmodināta. Ēst deva auzu putru, skābu gurķi, buljonu, rupjmaizi, ābolus un banānus. Un bija ēna telts izskatā. Principā ideāli. Visu cieņu. Šī zona līdzsvaro lielo mazo distanču skrējēju baru. Bet distancē tiešām gāja skarbi. Būtu interesanti redzēt ātrās palīdzības statistiku šogad. Nevarēja nepamanīt pārkarsušos un pārpūlējušos cilvēkus ik pa laikam. Stāvēja, sēdēja, tupēja uz ceļiem, staipījās, vēma, ko nu kurš. Cerams, ka visiem viss ir kārtībā. Labi, ka nebiju viens no viņiem. Bet arī medicīnas darbiniekus nevarēja nepamanīt, tie dežūrēja visas trases garumā. Vārdu sakot, viss ir labi. Diena nav nodzīvota velti. Un vēl. Pasākumā esot piedalījušies dalībnieki no 82 valstīm. Fantastisks cipars, manuprāt. Tā ir gandrīz puse no visas Pasaules valstīm. Pat grūti noticēt. Link 900|nopel mani

Lattelecom Rīgas maratons [21. Maijs 2018|18:51] [Tags | skriešana ] Vakar noskrēju savu kārtējo maratonu. Tikko paskaitīju, drīz man būs jau desmitais oficiālais maratons. Nav slikti. Neskrienu ātri, bet toties stabili. Vārdu sakot, te būs maza atsauksme par vakardienas skrējienu. Kopumā ar savu startu esmu apmierināts. Šoreiz taupījos distances pirmajā daļā un arī pēc tam. Tas man ļāva izdzīvot normālā kondīcijā līdz distances beigām un nenomirt pa ceļam. Parasti sanāk pārķert trases sākumā un tas var rezultēties ar ļoti labu laiku vai arī spēku izsīkumu vēl pirms finiša. Zināju, ka neesmu labākajā kondīcijā, tāpēc uz rekordu man nebija nekādu izredžu, tāpēc skrēju prātīgi. Tā laikam bija pareizā taktika, spēki pietika un laiks arī priekš manis ir pieņemams. Galvenais, ka noskrēju Kasparu Gorkšu (kuram tas bija pirmais maratons). Kopumā šis konkrētais maratons, manuprāt, neiet pareizajā virzienā, šobrīd viņi skatās, kā dabūt vairāk piķi, kā dabūt kārtējo atzinības bļembu, kā padarīt šo pasākumu masveidīgāku. Masveidība, protams, notiek uz mazo distanču skrējēju rēķina. Šogad bija ļoti uzskatāmi, ka bija daudz domāts par naudu - dalības maksa bija ļoti liela, finiša paka ir draņķīga (kā jau ierasts) es, protams, neskrienu finiša pakas dēļ, bet tomēr, tas ir tāds uzskatāms piemērs. Numuri tika izdalīti negaidīti daņķīgos plēves maisos, iepriekšējos gadus bija gaumīgi auduma maisiņi vai maratonistiem pat mugursoma (ļoti viegliem nesamajiem). Vēl bija foršs moments, kad no rīta pirms starta stāvēju rindā pie tualetēm, rinda nez kāpēc ļoti lēni virzījās uz priekšu. Pavērojot situāciju sapratu, ka darbojas tikai aptuveni katra piektā atejas būdiņa, pārējās ir vienkārši aizslēgtas. Ideja, protams, saprotama - nav ko te piedirst mūsu atejas, bet no otras puses - skaidrs, ka bija cilvēki, kas neizstāvēja to rindu vai arī nokavēja startu. Nedomāju, ka tas bija neapzināti. Uz tā visa fona Nords vēl domā prasīt piķi no valsts un mēģinās savu nākošo maratona bļembu dabūt ļoti ekonomiski, tas ir, pišot kapeiku uz dalībnieku rēķina un vēl par valsts naudu. Sanāks tā, ka valsts piķis reāli aizies dārgo nēģeru prēmēšanai, bet viss pārējais paliks pa vecam vai būs vēl sliktāk. Vienīgi Nords varēs sev piespraust nākošā kaluma bļembu. Nav pareizi, manuprāt. Man vairāk patiktos, ja īpaši necenstos vairot mazo distanču skrējēju skaitu, bet tā vietā padomātu, piemēram, par iepriekš minētajām lietām. Manis pēc var arī netaisīt trasi pa visiem trim tiltiem, var pārskriet pāri vienam tiltam, ar to jau būtu pietiekami un apgūt kādu piepilsētas rajonu. Visādi koncerti, priekšnesumi un citas blakuslietas man personīgi galīgi nav vajadzīgi, tie pat ir lieki. Līdzīgi ir arī ar Stirnu Buku, kurā šogad nepiedalos līdzīgu iemeslu dēļ - nejēdzīgi dārgi un organizatoru piķis aiziet kaut kādās stulbās blakuslietās - koncertos un tusiņā. Es jau braucu normāli paskriet, nevis braucu pāri Puslatvijai, lai paskrietu nepilnu stundiņu un tad tusētos. Maratona medaļa man arī tā ne pārāk. Pagājušajā gadā bija smukāka. Pozitīvi ir tas, ka šogad bija daudz dzirdināšanas punktu. Ļoti daudz. Reti kuros maratonos tie ir tik bieži. Arī katrā bija gan ūdens, gan enerģijas dzēriens, gan augļi. Un vienā vietā pat enerģijas želeja. Par to varu organizatorus paslavēt. Nākošgad skriešu atkal, cerams, ka viņu regress netuprināsies... Link 1200|nopel mani

[16. Maijs 2017|20:57] [Tags | skriešana ] Pavisam īsi par noskrieto. Aizvakar skrēju savu ierasto distanci. Bija karsts, bija grūti, man nepatika, jutos resns. Rezultāts varbūt arī nebija tik slikts, cik draņķīgi jutos, bet man nepatika. Mazāk vajag rīt un vairāk kačāties. Pie tā arī paliksim. Link nopel mani

[15. Maijs 2016|19:03] [Tags | skriešana ] Esmu veiksmīgi pagulējis diendusiņu, kā arī atguvis zaudētos kilogramus un esmu gatavs mazai atskaitei par skrējienu. Lattelecom Rīgas maratons, protams. Pagājušo gadu saskrēju priekš sevis tīri pieklājīgu kilometrāžu, bet kopš gada sākuma biju skrējis ļoti maz. Līdz ar to bija skaidrs, ka nekāds rekorda labojums nebūs. Klusais mērķis bija izskriet no četrām stundām, ko arī veiksmīgi paveicu. Neskatoties uz pieaudzētajiem liekajiem kilogramiem (neba jau uz muskuļu rēķina). Jāteic, ka apstākļi skriešanai bija ideāli, temperatūra brīnišķīga un pat nelija, par spīti laika prognozei. Vienīgi nedaudz traucēja lielā drūzmēšanās skrējiena sākuma daļā, šķiet, nevienu gadu tik daudz tautas nav bijis, bet varbūt viņi vienkārši bija salikuši barjeras un sašaurinājuši skrienamo trasi. Viegli nebija, atzīšos kā ir - resnums nav nekāda izprieca šādos skrējienos. Pat nosvēros pirms iešanas ārā no mājas un atgriežoties. Vairāki kilogrami nodedzināti tīri, cik tieši, grūti pateikt, nebūtu slikti tieši pirms un pēc skriešanas nosvērties. Ja būtu nedaudz karstāks, tad finiša laiks būtu daudz sliktāks. Šogad izbraucu tīri uz veciem lauriem un labiem laika apstākļiem. Runājot par laika apstākļiem - baigi nenoveicās 10km skrējējiem, es noskrēju gandrīz bez nevienas lietus piles un tad deva startu desmitniekiem, kad sāka līt, pēc tam laikam pat tīri cienīgi uzlija. Tā ir, ka dzīvē izvēlas vieglāko ceļu (10km). Kopumā skrējiens bija labi noorganizēts. Dzirdināšana, ēdināšana, viss kā ierasts, viss līmenī. Varēja novērot vairāk medicīnas personāla, varēja just, ka ir par to piedomāts. Domāju, ka cilvēkam no malas Rīgas maratons varētu saistīties ar peļķēm, tās bija bieži sastopamas un neforšas - skrējiena sākuma daļā, kad skrien barā un neko īpaši sev priekšā neredzi. Vēl bija interesanti, ka uz ielām, piemēram Brīvības ielā un citur, ir caurumi, ne bedres, bet nu, es nezinu, kas tie ir par caurumiem. Tā vietā, lai tos kaut kā aiztaisītu, pie tiem tika nostādīti cilvēki, kas vienkārši tur atradās, lai neviens uz tiem caurumiem neizlauztu kādu kāju. Arī forša reklāma Rīgai, ja kas. Finiša paka - ierasti trūcīga, medaļa - atšķirīga no iepriekšējām, bet man kaut kā šķiet, ka varēja tomēr vairāk par to piedomāt. Man patīk visas manas sakrātās piemiņas medaļas, tajā skaitā arī šī, tomēr jāatzīst, ka tā nav īpaši gaumīga. Akmeņi vai vienkārši tāda stilizēta medaļas struktūra varētu likt domāt, ka tas ir kaut kāds klinšu vai kalnu maratons, bet ar Rīgu tā īsti nekāda sakara nav. Kopumā sakarīgs pasākums, par veciem nopelniem cienīgs rezultāts un piedzītas kājas. Laikam jāatsāk veselīgais dzīvesveids, citādi drīz aiziešu postā. http://www.lattelecomrigasmaratons.lv/lv/par-maratonu/jaunumi/548-jauna-medala-izlausanas-2016-motiva Nu, jā, diez gan garā trūcīga tā medaļa. Link 600|nopel mani

[7. Okt 2015|22:26] [Tags | skriešana ] Šodien ir vienkārši brīnišķīga diena. Šonedēļ diviem maniem sporta apaviem aprit 2000km noskrējiens. Ir labi padarīta darba sajūta. Kā es to atzīmēju? Protams, iegādājoties jaunu sporta apavu pāri. Tādu pašu, tikai mazliet atšķirīgu modeli un mazliet atšķirīgu krāsu. Apavus iesūtīju internetā, jo ļoti labi zinu savu marku un izmēru, tikai jāizvēlas pareizā krāsa un labākais cenas piedāvājums. Apavi šodien atnāca. Tikko atpakoju. Viss kā pienākas. Turpināšu drāzt savus 2000km-niekus, bet kādā jaukā, sausā un saulainā dienā izvedīšu paskrieties arī jauno modeli. Jūtu, ka līdz 2500km varētu tikt arī ar vecajiem cīņu biedriem. Zolei jau ir sācies nākamais slānis, bet skriet jau tas netraucē. Es vispār sevi ļoti labi varētu nodrošināt ar skriešanas apaviem ilgu laiku, esmu atradis savu marku un tas ir ļoti ērti, vismaz viens jautājums dzīvē ir nokārtots. Asics, ja kas. Lietoju un varu ieteikt citiem. Bet varu arī neieteikt. Kā nu katrs vēlas. Bonusā šodien uz lieliem priekiem ielīdu ūdenī. Pēc skrējiena, protams. Auksts, bet tas nekas, jo tālāk būs vēl aukstāks. Link nopel mani

[25. Maijs 2015|22:55] [Tags | skriešana ] Es šodien daļēji piepildīju savu sen loloto sapni - paskrieties pa lauku ar meža dzīvnieku. Skrēju savu parasto skrējienu, biju jau novicojis vairāk kā 10km, skatos, kādi 20m priekšā man ceļu tā cēli un mierīgi pārcilpo zaķis. Tāds krietns zaķis. Tiem, kas nav redzējuši zaķi, varu pateikt, ka tas ir tāds paliels dzīvnieks. Pārskrien viņš tātad ceļu un dodas uz aparto lauku. Lauks tāds klajš, paslēpties nav kur, šis tā ar gudru ziņu aizlēpjas aiz staba, kas ceļa malā. Es tikmēr veicu ātru domāšanas procesu un saprotu, ka man ir jāpaskrienas ar zaķi. To es arī daru - es skrienu, šis mūk. Dažas minūtes tā skrējām, sākumā likās tīri cerīgi, šis jau arī cilpo no vienas puses uz otru, bet es tik griežu tos stūrus nost, man taisnāk sanāk. Neskatoties uz šo savu priekšrocību tomēr zaķis arvien attālinājās un attālinājās, kamēr pavisam izzuda skatienam. Pazaudēju viņu vārdu sakot. Nezinu, es to norakstītu uz uzkrāto nogurumu. Domāju, ka es varētu noskriet zaķi, vienīgi vajag atrast pietiekami plašu lauku un pietiekami garu distanci un kaut kādu navigācijas sistēmu, lai šis nepazūd. Sprintā man izredžu nav, bet garajā distancē es ticu saviem spēkiem. Vārdu sakot, prieks ir, bet ir arī neliela nepadarīta darba sajūta. Link nopel mani

[17. Maijs 2015|19:16] [Tags | skriešana ] Māāālacītis! Noskrēju savu kārtējo maratonu. Ja pareizi skaitu, tad tas varētu būt jau sestais. Šis ir iezīmīgs ar to, ka pirmo reizi nācās skriet pa lietu. Pusi distances lija lietus. Apvienojumā ar vēso laiku un vējiņu bija nedaudz auksti. Sala rokas, arī stilbi juta, ka ir vēsāks (skrēju šortos). Principā augšiņa arī sala, jo viss biju slapjš. Tomēr, kā skaties, kā ne, atkal esmu nedaudz uzlabojis personisko rekordu. Tagad nākamā atzīme būs trīsarpus stundas. Pēc gada - pavisam reāli. Godīgi sakot, rekorda labojums bija vārdos neizteikts optimālais rezultāts, bet uz to speciāli negāju. Vienkārši skrēju savā tempā. Šoreiz ļoti vienmērīgā tempā visu trasi. Pārāk nenomocījos un beigās pat spēju ļoti brīvi noskriet sprintiņu finišā. Bet vispatīkamākais ir tas, ka jau otrajā maratonā pēc kārtas es jūtos, ka pēc trīsdesmitā kilometra nevis mirstu nost, bet gan skrienu savā uzņemtajā tempā un pat spēju izbaudīt skrējienu. Un beidzot es esmu tas, kurš citiem iet garām distances beigu daļā, nevis otrādi. Patīkami. Medaļa arī šogad smuka. Liela un pamatīga. Bet tās jau parasti ir smukas. Link 100|nopel mani

[14. Maijs 2015|12:36] [Tags | skriešana ] Pēc pāris dienām būs klāt Latvijas kolektīvās skriešanas klasika - Lattelecom (bij.Nordea) Rīgas maratons. To es, protams, garām nelaižu, bet skrienu. Kā jau vienmēr. Tagad vajadzētu mazliet savilkt galus par to, kas ir izdarīts kopš iepriekšējās reizes un iezīmēt mazu nākotnes vīziju. Citus gadus skaitīju treniņprocesā noskrietos kilometrus, tagad vairs neskaitu. Manā vietā saskaita sektantu lapa. Tā liecina, ka skrienu katru nedēļu vismaz 30km. Pārējais ir štrunts. Plāni šīs nedēļas nogales skrējienam ir palīst zem 4h. Jūtos formā. Ne labākajā, jo morāli neesmu gatavs plēst no sevis ārā personisko rekordu, bet fiziski, šķiet, tas būtu iespējams. Pamatā tāpēc, ka iepriekšējo rekordu uzstādīju kalnainākā un siltākā trasē. Šogad sola vēsu laiku. Tas gan ir burvīgi! Bet nē, mocīšu sevi uz rekordiem rudenī (tad kritīs vairāki). Vispār pirms kāda laiciņa apskatījos uz sevi svaigi nobildētās fotogrāfijās. Bez krekla. Paskatījos un ierēcu - kāda vēl skriešana, kāds vēl maratons? Tev čalīt, rīt mazāk vajag, tad varēsi domāt par skriešanu. Ok, vingrošana arī jāmet pie malas, tas arī nesekmē rezultātu, bet pamatā rīšanas jautājums. Nezinu, reizēm uznāk vēlme kādu laiku imitēt bālo zēnu un kļūt tievam, lai sakautu tievos viņu pašu disciplīnā, bet tas viss tikai līdz vakaram (vakarā es ēdu). Man laikam nav lemts būt mazam. Visādi citādi es jūtos baigi labi. Link nopel mani

[30. Dec 2014|11:49] [Tags | skriešana ] Šorīt mani pārsteidza vismaz divas lietas. Pirmā - ārā no rīta bija mīnus 12 grādi. Otrā - jau ir 30.decembris. Man likās, ka varētu būt 28. vai maksimums 29. Laiks skrien ātri. Šorīt noskrēju tradicionālo skrējienu un nemaz nelikās, ka ir tik auksts. Skrēju 45 minūtes vienā virzienā un tik pat atpakaļ. Pirmo pusi noskrēju rāmi un silti. Kad pagriezos, lai skrietu atpakaļ, sapratu, ka ir tīri vēsīgs, jo pretī pūta neliels vējiņš, kas apvienojumā ar mīnusa grādiem sāka saldēt stilbus. Te mēs varam redzēt, ka arī skriešana var būt ekstrēmais sporta veids. Kad 45 minūšu skrējiena attālumā no mājām (no siltuma) tu saproti, ka tavi augštilbi ir nosaluši, bet īsti neko padarīt nevari, vienīgi pārvērst 45 minūtes par 40 minūtēm (ko es arī principā izdarīju). Par laimi konkrētajā gadījumā sāku skriet ātrāk un kaut kā uzsilu, viss kārtībā, bet stilbi tomēr pat pēc dušas bija tādā netradicionālā krāsā. Ja kas, es nosvēros (man ir svari!), konkrētā skrējiena laikā zaudēju 0.9kg. Pa ceļam neēdu un nedzēru. Tas man liek domāt, ka būtu interesanti uzzināt, cik tad kg es zaudēju maratona vai vēl garāku skrējienu laikā. Kopumā gads skriešanas ziņā ir bijis veiksmīgs. Traumas nav bijušas, noskrietā kilometrāža ir pietiekama, rekordi maratonā un pusē, viss notiek. Šogad liku mīksto uz visādām piemiņas medaļu kolekcionēšanām, tā vietā vairāk skrēju pats savā nodabā. Jāteic, ka spēkus īsākās distancēs neizmēģināju, lai gan pirms gada it kā gribēju to darīt. Laikam nākamā gada mērķis varētu būt samazināt svaru, tad arī minūtes pašas no sevis nokritīs nost, pat īpaši neiespringstot. Ultrām teiksim - nē, jo principā nedaudz samelojos sakot, ka traumu nav bijis, gada sākumā vajadzēja vairākus mēnešus, lai atkoptos no garā skrējiena, ceļi jutās sūdīgi, tāpēc arī gada kopējā kilometrāža uz to laikam kādus dažus simtus iezaudēja. Skaidra lieta arī, ka turpināšu uzlabot skriešanas rezultātus, esmu jau ieplānojis rekorda labojumu abās garajās distancēs. Jā, vēl pie viena būs kaut kad jāaiziet uz Sporta Laboratoriju atkal notestēties, varbūt kaut kas pa šo gadu ir mainījies. Cerams, ka ne uz slikto pusi. Link 200|nopel mani

[24. Nov 2014|22:26] [Tags | skriešana ] Šodien skrēju dienišķo skrējienu. Nezinu, cik ārā bija grādi, bet rokas nosala nekrietni, no pirmās līdz pēdējai minūtei sala. Vienmēr esmu klusi nojautis, ka mani baltie "made in china" darba cimdi ar zilajiem punktiņiem ir tikai iluzors siltuma saglabāšanas līdzeklis. Tad, kad ar tiem ir silti, tad silti ir arī bez tiem. Bet kad salst, tad tāpat salst, ar vai bez. Skrēju ik pa laikam sildot rokas padusēs. Tizli tā skriet. Rokas pēc tam tā bija sasalušas, ka dušā nevarēju nemaz tā uzreiz ieiet, bija nedaudz jāatsilst. Pirksti tādā burkānkrāsā. Nē, bišķi sarkanākā, tādā pārsteidzoši sarkanā krāsā. Vispār no vēja nosala, ne jau no temperatūras. Vējš ir ļauns. Tas man atsauc atmiņā tās reizes, kad ziemā skrienu un izskrienot klajā laukā attopos vēja viscaur izpūsts. Tā, ka jānes savas olas rokā, jo salst. Ziemas vējš trenūzenēm labi izpūš cauri. Pat glaunā termoveļa no sportsdirekta pa piecām mārciņām par vienību nelīdz nenieka. Tad nākas ik pa laikam nomainīt rokas - te galva jāpiesedz, te olas, abus reizē toč nevar. Var, bet tad nevar lāgā pakustēt uz priekšu. Galvu arī nejēgā izpūš. Bet man ir tāda ticība, ka ar laiku cilvēks pierod pie visādām nebūšanām. Es tam ticu. Bet iemesls, kāpēc man nav glauna skriešanas apģērba ir tāds, ka esmu nenormāls žmogs (žīds). Ir arī citi iemesli - negribu izskatīties pēc tiem dīvainajiem skriešanas entuziastiem, kuru līdznestais apģērbs un ekipējums maksā apmēram tikpat, cik puse no manas automašīnas. Man patīk vienkāršas lietas. Ja cilvēki sportot varēja arī pirms tika izgudroti visādi dārgi mēsli, ja to varēja darīt ģērbjoties vienkārši drēbēs, tad to varu darīt arī es. Es pat nesaprotu, kāpēc man vairāk patīk apmeklēt stieņus, nevis trenažieru zāli. Vai dēļ tā, ka esmu mega-žīds un negribu ne kapeiku maksāt par zāli vai arī dēļ tā, ka man patīk vienkāršība. Varbūt man vienkārši nepatīk tā visa kačoku, sirdī maigo zēnu un meiteņu sabiedrība? Tas man atgādina, ka sen neesmu bijis stieņos. Pagājušā nedēļa bija tāda atvieglotā, šonedēļ būs jāatgriežas pie pamatiem. Ar baltajiem cimdiņiem ar zilajām pumpiņām (lai neslīd gar dzelzi). Link nopel mani

[9. Nov 2014|16:46] [Tags | skriešana ] Šodiena ir lieliska diena - otro reizi dzīvē skrienot apdzinu riteņbraucēju! Smieklīgākais, ka tas nebija tempa skrējiens, bet lēnais, garais sestdienas skrējiens. Šoreiz upuris bija pavecs onka. Panākot viņu es nevarēju novaldīt smaidu, tur tiešām bija savs humora moments, es skrēju vidēji lēni, bet viņš brauca vēl lēnāk. Redzot, ka es viņu apdzenu, arī viņš uzdeva tempiņu, arī es mazliet pieliku. Cīņa bija ļoti spraiga un azartiska, ilga aptuveni minūti. Onka zaudēja. Acīmredzami, spēki vairs nav tādi, kā bija jaunībā. Link nopel mani

[20. Sep 2014|11:15] [Tags | skriešana ] Mazliet novēloti, bet tomēr. Pagājušajā nedēļas nogalē piedalījos Viļņas maratonā. Labi zināju, ka trase nav labākā labiem rezultātiem (reljefa dēļ), bet šis bija mans ieplānotais rudens maratons un braucu pēc sava personiskā rekorda. Ņemot vērā savas sajūtas pavasarī skrienot Nordea, es zināju, ka rudenī savs rezulāts ir jāuzlabo. Plānā bija nomest dažas minūtes. Praksē gan izrādījās nedaudz citādi. Nepakavēšos pie organizatoriskajiem jautājumiem, bet vairāk par pašu skrējienu. Iepriekšējā diena bija visai silta, dienas vidū pat pārāk silta, tas manu noskaņojumu neuzlaboja, bet cerības viesa tas, ka siltums varētu uznākt tikai uz skrējiena noslēguma fāzi. Līdz pusei viss bija kā jau vienmēr - nekādu īpašo emociju. Otra puse arī, kā jau ierasts, sākās klausoties sevī un domājot par savām spējām un iespējām. Kad tie tempa turētāji, kas pavasarī man aizgāja garām ap trīsdesmito kilometru bija mani panākuši jau ap divdesmit piekto, es sapratu, ka ir jāturas līdzi. Tīri principiāli. Likās, ka viņi skrien ātri, bet spītīgi turējos līdzi, pašam arī bija sajūta, ka skrienu par ātru, bet kādus deviņus kilometrus līdz beigām es sapratu, ka varu skriet tādā tempā. Līdz pat finišam. Tajā brīdī pat domās uzsitu sev uz pleca un apsveicu ar lielisku rezulātu (ļoti precīzu laiku). Finišā gan biju nedaudz vēlāk par savu optimistisko laiku, bet personiskais rezultāts ir labots vairāk nekā par 10 minūtēm. Negaidīti pašam. Skrienot distances otrajā un noslēguma daļā bija tāda ļoti laba sajūta, ka beidzot es varu nevis tikai domāt par izdzīvošanu, par to, kā aizvilkt savas miesas līdz finiša līnijai, bet, ka varu skriet, noskriet, panākt, apdzīt, uzvarēt. Līdz šim pilnajā maratonā tāda sajūta man nebija bijusi. Nezinu, kā citiem, bet man katrs maratons ir atšķirīgs. Taktikas un pašsajūtu ziņā. Viena iezīme gan ir kopīga - ar katru noskrieto maratonu sajūtas pēc skrējiena ir vieglākas. Pirmie skrējieni bija tādi, ka nevarēju normāli pastaigāt. Nākamajā dienā vēl trakāk. Šoreiz varēju gan staigāt, gan kāpt pa trepēm bez problēmām. Nejutos salauzts arī morāli, gluži otrādi, esmu gatavs jauniem sportiskajiem sasniegumiem. Link 500|nopel mani

[18. Aug 2014|22:53] [Tags | skriešana ] Šodien skrēju savu dienišķo skrējienu un domāju, par ko gan es sevi tā ienīstu? Vakars, nāk jau tumsa, es skrienu, skrējiens vēl nav pusē, bet es jau esmu izmircis līdz pēdējai vīlei. Skrienu un skatos, kā apkārt šķīst zibeņi, līst. Labi, ka vismaz nav krusa, domāju, aha, kā tad, tūlīt uzpūš vējš un no gaisa sāk nākt kaut kas tāds, kas varbūt arī nav krusa, bet skrienot bez krekla nopīckā tā, ka maz neliekas, sejai jāliek rokas priekšā un jāatsedz savs bālganais vēders skarbajam nokrisnim. Bet zibeņi skaisti šķīda, tādi sarkani. Galvu gan labi sapūta, skrēju, lai aizmuktu no tā visa. Nekas, toties krietns negatīvais splits sanāca. Un dubļaini šorti un apavi. Aizgāju vēl ezerā noskalot no sevis dubļus. Ūdens gan tāds omulīgs bija. Ja neskaita Lohnesa monstru, kas mani noteikti gadīja, ja iepeldētu dziļāk. Vai vismaz kāds 50+kg sams, tāds simts gadus vecs un badīgs. Domāju, ka šie radījumi tieši aktivizējas uz vēsajiem un tumšajiem. rudens vakariem. Kā vispār ir ar to peldēšanos pērkona laikā? Esmu dzirdējis, ka neesot labi, varot iespert zibeņi. Tā ir, vai arī tikai kārtējās baumas? Link 100|nopel mani

[4. Aug 2014|23:34] [Tags | skriešana ] Šādā laikā skriet var tikai pa vakariem, uz to laiku, kad jau paliek tumšs. Šovakar skrēju un klausījos vakara trokšņus. Meži un lauki ir pilni dzīvības - lielāki un mazāki zvēri, putni un vēl sazin kas. Skrēju un domāju, ka esmu tik ļoti saaudzis ar to vidi, kurā skrienu, ka arī tad, kad manis tur vairs nebūs, tādos tumšos vakaros vientuļi gājēji tumsā varēs dzirdēt manus dienišķā skrējiena soļus. Veiksmīgākie varbūt pat redzēs manu ēnu mēness gaismā. Tas nebūšu es, tā būs mana garīgā komponente, kuras fiziskā komponente būs iedzinusi pamatīgu taku šajā lauku ceļā. Sviedru, emociju, ritmisku ieelpu, izelpu un soļu taku. Skrēju un domāju. Krūmos un mežā kaut kas čabēja, paskrēju tālāk, tur jau čabēja kaut kas cits. Vēl tālāk atkal kaut kas iečabējās un pēc brīža kviekdams pāri ceļam no viena lauka uz otru pārskrēja mežacūkas sivēns. Principā es nojaušu, kas viņu tur gaidīja otrā pusē - kukurūzas laukā. Simts punkti, ka tie nebija kukurūzas bērni. Tādās reizēs es uzsaucu šitādiem zvēriem un vēl uzklapēju plaukstas - lai joņo ātrāk un kviec vairāk. Jāteic, ka skrienot cūķi es redzēju pirmo reizi. Laikam vienīgais zvērs, ko Latvijas mežos man īpaši negribētos satikt būtu cūkumāte ar sivēniem. Lāču mums nav, vilki arī baigā eksotika, bet tādu krietnu cūkumāti satikt nav nemaz tik nereāli. Tādās reizēs es domāju, vai es spētu aizmukt no tādas cūkas vai tomēr nē. Atbildi radis neesmu. Link 500|nopel mani

[21. Jul 2014|22:39] [Tags | skriešana ] Šodien manā skrējēja karjerā bija necerēts sasniegums - apdzinu savu pirmo riteņbraucēju! Līdz šim tas man nebija izdevies, biju turējis līdzi dzīvniekiem, lēniem traktoriem un riteņbraucējiem, bet apdzinis vēl nevienu nebiju. Ņemot vērā, ka skrienu ārpus apdzīvotām vietām, domāju, ka šis ir varens sasniegums! Riteņbraucējs bja riteņbraucēja, kas "neredzēja to (mani) nākam" ("didn't see it coming"), klausījās uz austiņām kaut ko un piedziedāja līdzi, ceru, ka viņa bija totāli šokā un autā vienlaikus. Link nopel mani

[30. Maijs 2014|21:09] [Tags | skriešana ] Peldēties šajā laikā ir vienkārši superīgi! Ūdens vairs nav tik auksts, lai tajā ielīst būtu grūti, bet tas vēl ir tik vēss, lai patīkami veldzētu. Jo īpaši pēc dienišķā skrējiena. Sēdēju darbā un domāju par šo foršo brīdi. Principā process ir sācies, tagad līdz vēlajam rudenim pēc katra skrējiena būs simboliskā pelde. Link nopel mani

NRM 2014 [18. Maijs 2014|20:25] [Tags | skriešana ] Īsumā par maratonu. Palīdu zem 4h, uz ko pirms starta tiešām necerēju. Tagad pirksti gaisā! Priekš pašreizējās kondīcijas ļoti labs rezultāts. Bet bija grūti. Tiešām. Finišā biju tik jēls, kā reti kad. Ja starts būtu kādu stundu vēlāk, beigas būtu, karstuma dēļ. Kopumā bija labi apstākļi skriešanai, uz to arī norakstīsim šo izlēcienu. Vispār jūtu, ka ar katru noskrieto maratonu ir vairāk iekšā. Tieši raksturs laikam. 4h tempa turētāji mani noķēra jau ap 25km, bet es iekodos astē un neatlaidu, līdz pat finišam, lai gan tas visu atlikušo disanci bijai baigais pārbaudījums. Pēcfiniša prieki - masāža (nostāvēju 1,5h rindā) un vēlāk mājās arī pirmā oficiālā pelde ezerā (ūdens vēl auksts). Visai cienīgi viens vīrs noskrēja pilno maratonu armijas ekipējumā, formā, ar dzirdināšanas somu un zābakiem. Viscienīgākais bija rezultāts - mazliet virs 3,5h. Super! Nedaudz zinu to vīru. Ja paskatās pēc rezultāta, ir skaidrs, ka tāds tos "leģendāros amerikāņu karavīrus", kas piedalījās Stipro Skrējienā ēd brokastīs, nav pat vispār, ko salīdzināt. Patīkami, ka mums Latvijā ir tādi psihie, kas visādus brīnumus dara. Link 300|nopel mani

navigation [ viewing | most recent entries ] [ go | earlier ]