|
17. Maijs 2015|19:16 |
Māāālacītis! Noskrēju savu kārtējo maratonu. Ja pareizi skaitu, tad tas varētu būt jau sestais. Šis ir iezīmīgs ar to, ka pirmo reizi nācās skriet pa lietu. Pusi distances lija lietus. Apvienojumā ar vēso laiku un vējiņu bija nedaudz auksti. Sala rokas, arī stilbi juta, ka ir vēsāks (skrēju šortos). Principā augšiņa arī sala, jo viss biju slapjš. Tomēr, kā skaties, kā ne, atkal esmu nedaudz uzlabojis personisko rekordu. Tagad nākamā atzīme būs trīsarpus stundas. Pēc gada - pavisam reāli. Godīgi sakot, rekorda labojums bija vārdos neizteikts optimālais rezultāts, bet uz to speciāli negāju. Vienkārši skrēju savā tempā. Šoreiz ļoti vienmērīgā tempā visu trasi. Pārāk nenomocījos un beigās pat spēju ļoti brīvi noskriet sprintiņu finišā. Bet vispatīkamākais ir tas, ka jau otrajā maratonā pēc kārtas es jūtos, ka pēc trīsdesmitā kilometra nevis mirstu nost, bet gan skrienu savā uzņemtajā tempā un pat spēju izbaudīt skrējienu. Un beidzot es esmu tas, kurš citiem iet garām distances beigu daļā, nevis otrādi. Patīkami.
Medaļa arī šogad smuka. Liela un pamatīga. Bet tās jau parasti ir smukas.
 |
|