| |
[25. Maijs 2015|22:55] |
Es šodien daļēji piepildīju savu sen loloto sapni - paskrieties pa lauku ar meža dzīvnieku.
Skrēju savu parasto skrējienu, biju jau novicojis vairāk kā 10km, skatos, kādi 20m priekšā man ceļu tā cēli un mierīgi pārcilpo zaķis. Tāds krietns zaķis. Tiem, kas nav redzējuši zaķi, varu pateikt, ka tas ir tāds paliels dzīvnieks. Pārskrien viņš tātad ceļu un dodas uz aparto lauku. Lauks tāds klajš, paslēpties nav kur, šis tā ar gudru ziņu aizlēpjas aiz staba, kas ceļa malā. Es tikmēr veicu ātru domāšanas procesu un saprotu, ka man ir jāpaskrienas ar zaķi. To es arī daru - es skrienu, šis mūk. Dažas minūtes tā skrējām, sākumā likās tīri cerīgi, šis jau arī cilpo no vienas puses uz otru, bet es tik griežu tos stūrus nost, man taisnāk sanāk. Neskatoties uz šo savu priekšrocību tomēr zaķis arvien attālinājās un attālinājās, kamēr pavisam izzuda skatienam. Pazaudēju viņu vārdu sakot. Nezinu, es to norakstītu uz uzkrāto nogurumu. Domāju, ka es varētu noskriet zaķi, vienīgi vajag atrast pietiekami plašu lauku un pietiekami garu distanci un kaut kādu navigācijas sistēmu, lai šis nepazūd. Sprintā man izredžu nav, bet garajā distancē es ticu saviem spēkiem. Vārdu sakot, prieks ir, bet ir arī neliela nepadarīta darba sajūta. |
|
|
