|
4. Aug 2014|23:34 |
Šādā laikā skriet var tikai pa vakariem, uz to laiku, kad jau paliek tumšs. Šovakar skrēju un klausījos vakara trokšņus. Meži un lauki ir pilni dzīvības - lielāki un mazāki zvēri, putni un vēl sazin kas. Skrēju un domāju, ka esmu tik ļoti saaudzis ar to vidi, kurā skrienu, ka arī tad, kad manis tur vairs nebūs, tādos tumšos vakaros vientuļi gājēji tumsā varēs dzirdēt manus dienišķā skrējiena soļus. Veiksmīgākie varbūt pat redzēs manu ēnu mēness gaismā. Tas nebūšu es, tā būs mana garīgā komponente, kuras fiziskā komponente būs iedzinusi pamatīgu taku šajā lauku ceļā. Sviedru, emociju, ritmisku ieelpu, izelpu un soļu taku.
Skrēju un domāju. Krūmos un mežā kaut kas čabēja, paskrēju tālāk, tur jau čabēja kaut kas cits. Vēl tālāk atkal kaut kas iečabējās un pēc brīža kviekdams pāri ceļam no viena lauka uz otru pārskrēja mežacūkas sivēns. Principā es nojaušu, kas viņu tur gaidīja otrā pusē - kukurūzas laukā. Simts punkti, ka tie nebija kukurūzas bērni. Tādās reizēs es uzsaucu šitādiem zvēriem un vēl uzklapēju plaukstas - lai joņo ātrāk un kviec vairāk. Jāteic, ka skrienot cūķi es redzēju pirmo reizi. Laikam vienīgais zvērs, ko Latvijas mežos man īpaši negribētos satikt būtu cūkumāte ar sivēniem. Lāču mums nav, vilki arī baigā eksotika, bet tādu krietnu cūkumāti satikt nav nemaz tik nereāli. Tādās reizēs es domāju, vai es spētu aizmukt no tādas cūkas vai tomēr nē. Atbildi radis neesmu. |
|