| |
[14. Maijs 2015|12:36] |
Pēc pāris dienām būs klāt Latvijas kolektīvās skriešanas klasika - Lattelecom (bij.Nordea) Rīgas maratons. To es, protams, garām nelaižu, bet skrienu. Kā jau vienmēr. Tagad vajadzētu mazliet savilkt galus par to, kas ir izdarīts kopš iepriekšējās reizes un iezīmēt mazu nākotnes vīziju. Citus gadus skaitīju treniņprocesā noskrietos kilometrus, tagad vairs neskaitu. Manā vietā saskaita sektantu lapa. Tā liecina, ka skrienu katru nedēļu vismaz 30km. Pārējais ir štrunts. Plāni šīs nedēļas nogales skrējienam ir palīst zem 4h. Jūtos formā. Ne labākajā, jo morāli neesmu gatavs plēst no sevis ārā personisko rekordu, bet fiziski, šķiet, tas būtu iespējams. Pamatā tāpēc, ka iepriekšējo rekordu uzstādīju kalnainākā un siltākā trasē. Šogad sola vēsu laiku. Tas gan ir burvīgi! Bet nē, mocīšu sevi uz rekordiem rudenī (tad kritīs vairāki).
Vispār pirms kāda laiciņa apskatījos uz sevi svaigi nobildētās fotogrāfijās. Bez krekla. Paskatījos un ierēcu - kāda vēl skriešana, kāds vēl maratons? Tev čalīt, rīt mazāk vajag, tad varēsi domāt par skriešanu. Ok, vingrošana arī jāmet pie malas, tas arī nesekmē rezultātu, bet pamatā rīšanas jautājums. Nezinu, reizēm uznāk vēlme kādu laiku imitēt bālo zēnu un kļūt tievam, lai sakautu tievos viņu pašu disciplīnā, bet tas viss tikai līdz vakaram (vakarā es ēdu). Man laikam nav lemts būt mazam.
Visādi citādi es jūtos baigi labi. |
|
|
