|
18. Aug 2014|22:53 |
|
Šodien skrēju savu dienišķo skrējienu un domāju, par ko gan es sevi tā ienīstu? Vakars, nāk jau tumsa, es skrienu, skrējiens vēl nav pusē, bet es jau esmu izmircis līdz pēdējai vīlei. Skrienu un skatos, kā apkārt šķīst zibeņi, līst. Labi, ka vismaz nav krusa, domāju, aha, kā tad, tūlīt uzpūš vējš un no gaisa sāk nākt kaut kas tāds, kas varbūt arī nav krusa, bet skrienot bez krekla nopīckā tā, ka maz neliekas, sejai jāliek rokas priekšā un jāatsedz savs bālganais vēders skarbajam nokrisnim. Bet zibeņi skaisti šķīda, tādi sarkani. Galvu gan labi sapūta, skrēju, lai aizmuktu no tā visa. Nekas, toties krietns negatīvais splits sanāca. Un dubļaini šorti un apavi. Aizgāju vēl ezerā noskalot no sevis dubļus. Ūdens gan tāds omulīgs bija. Ja neskaita Lohnesa monstru, kas mani noteikti gadīja, ja iepeldētu dziļāk. Vai vismaz kāds 50+kg sams, tāds simts gadus vecs un badīgs. Domāju, ka šie radījumi tieši aktivizējas uz vēsajiem un tumšajiem. rudens vakariem. Kā vispār ir ar to peldēšanos pērkona laikā? Esmu dzirdējis, ka neesot labi, varot iespert zibeņi. Tā ir, vai arī tikai kārtējās baumas? |
|