Comments: |
From: | unpy |
Date: | 27. Oktobris 2010 - 10:50 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu, te gan ir vairāk tāds kā iņ/jaņ, nevis kašķis. Lielajam vairumam vīriešu tīk analizēt notikumu ar bēdīgām beigām cēloņus, īsti nekautrējoties lietot gana aprakstošus epitetus. Lielajam vairumam sieviešu tas šķiet nepieklājīgi, viņām šķiet dabiski "just līdz"(lai ko tas nozīmētu) pilnīgi nepazīstamam cilvēkam, visai viņa ģimenei un pat paviršiem paziņām. Vīrieši šo sieviešu attieksmi uzskata par idiotisku liekulību, sievietes, savukārt, vēso vīriešu attieksmi - par klaju rupjību un bezkaunību, kas aizskar pašos dvēseles dziļumos. Un šie ir divi nesamierināmi skatupunkti uz vienu uz to pašu notikumu.
Laba ilustrācija ir apraudāšanas/apstāvēšanas ceremonija, kas zināma daudzām tautām. Arī pie mums, Latgalē vēl šobaltdien var saskarties ar to, ka pie mirušā sapulcējušās apraudātājas no tuvējās draudzes un trīs diennaktis skaļi vaimanā, ap, principā, sev nepazīstama cilvēka līķi. Vīriešus šādu procedūru izveicam nevaru iztēloties, nudien.
Nevaru nepiekrist.
Galvenais, ka viss beidzies labi, cietušo nav un sīcis arī neapģērbts nepaliks.
Nu nav tā, ka tikai vīrieši ir rezervēti un sievietes jūtīgas šādos gadījumos. Ir visādi cilvēki. Man, piemēram, arī besī pārliecīga jūteļošanās jūteļošanās pēc.
nu, labi, visas sievietes jau arī nebrauc ar moci, visās lietās ir izņēmumi :D
From: | unpy |
Date: | 27. Oktobris 2010 - 11:02 |
---|
| | | (Link) |
|
Protams. Gan jau, ka ir arī vīrieši, kuriem ēst nedod, dod tik gaužu pinkšķi palaist par aizsaules slieksni pārkāpušo vecmāmiņas brālēna kaimiņa mazmeitas bijušo skolotāju.
Mans viedoklis. Es uzskatu, ka tev ir tiesības domāt to, ko tu uzrakstīji. Tas gan automātiski nenozīmē, ka piekrītu tam, ko tu uzrakstīji. Mana nostāja šādās lietās - ja gribi, palīdzi, ja negribi - ignorē, ko tur lieki žvadzēt. Bet, ja gadās norauties un tomēr uzrakstīt kaut ko (man arī pašai šitā gadās), par ko ir 100% skaidrs, ka dabūsi krāgā, tad vien atliek iekrampēties klaviatūrā un būt gatavam uz interneta kašķi. Bet skaties no gaišās puses - tev neviena neiemauca pretī ar kaut ko tādu kā "hā, bet no taviem plikajiem pupiem nāk vēmiens!" :D
Nu, jā kādreiz jau vajag arī norauties, tas pieder pie lietas, ar visiem pa labam vienmēr nesanāks. Bet šajā situācijā tomēr baigi gribās piekrist lietotāja "unpy" komentāram.
Un zini, es domāju, ka bija cibiņi, kas izlasot tavus komentārus piekrita tev, bet tikai to neuzrakstīja redzot, kas tur tajos pārējos komentāros darās. Bet jā, unpy šoreiz ir savs punkts. Es tikai to gribētu papildināt, ka katrā frontē ir izņēmumi.
"ja gribi, palīdzi, ja negribi - ignorē, ko tur lieki žvadzēt." ikzaklī! Tā jau man liekas bija tā kašķa būtība, ka reizēm tomēr labāk paklusēt. Nav runa, ka jābūt emo pinkšķētājam par katru nelaimi, ko gadās izlasīt, bet es, kaut arī pilnīgi piekrītu, ka gadījums ir bijis diezgan idiotisks un pašizraisīts, nelīstu savu viedokli paust pie posta, kurā lūdz praktisku atbalstu bērnam. Tas vienkārši nav konstruktīvi un pēc daudzu domām arī ne pārāk ētiski. Sekas atbilstošas :D
BET kuram gan dažreiz nesanāk norauties un pažvadzēt (oi, kā man šitā ir sanācis)? :)
Nu tad, protams, ir divi varianti - vai nu tevis aprakstītais, vai arī pasākumi, kas vērsti uz konflikta saknes atrašanu un atzīšanu (nejaukt ar kļūdas atzīšanu, to tikai īpašos gadījumos). Izvēle pēc noskaņojuma!
Uh, kas par bloodlust.
Bet vispār stulbi ir nevis tas, kā kuŗš pamanās nomirt — jo summa nemainās no saskaitāmo kārtības, beigts tu esi tā kā tā — bet gan tas, ka, ja tu nomirsti stulbi, tava nāve uz mūžiem ļaužu atmiņā paliek kā "ā, tas ir tas tur, kas transformātorbūdā čurāja/kuŗu gulbis nosita/kuŗam mauka jebaļņikā sadeva."
Kaut kā stulbi, ka vienīgais, ko par tevi zina vai atceras, ir tas, cik tu idiotiski nomiri.
Un vēl uzraksta par to grāmatu un uzņem filmu vai internetā publicē aprakstus un visi, kuriem patīk melnie joki, ņirdz gar zemi krizdami.
Runājot par asinskārību, viens no pirmajiem jautājumiem, par ko es iedomājos jau tad vasarā, kad pirmo reizi dzirdēju par šo gadījumu bija tāds - vai tas gulbis, diez, vēl ir starp dzīvajiem, diez, viņu ar visu viņa famīliju kāds labvēlis jau nav paspējis ar akmeņiem nomētāt tieši tā atgadījuma sakarā? Interesants jautājums vispār.
Jāā, es ar par to aizdomājos. Man šķiet, ka gulbis joprojām ir sveiks un vesels, ja vien nav ņēmis galu kaut kādā citā veidā. Viņam tak ligzda kaut kur ezerā bij, ej nu viņu tur atrodi, un, kazi, vai nu viņš vienīgais gulbis tur būs. Kaut kā negribas ticēt, ka labvēļi būs uzrīkojuši veselu gulbju holokaustu, lai tik nepalaistu gaŗām vainīgo.
Lai gan tas jau nekas neparasts nav, ka mēs pirmkārt domājam par saviem sugasbrāļiem, nevis par gulbi. Gulbis tak ar pirmām kārtām domāja par savējiem. Ja gulbjiem būtu ciba un vainīgais radījums tomēr būtu noklapēts, gan ka viņa pakaļpalicēji stāstītu: lūk, čalis centās aizstāvēt savu ģimeni, un ko viņš saņēma pretī.
Ak, sūrie dabas likumi.
| From: | tati |
Date: | 27. Oktobris 2010 - 11:59 |
---|
| | | (Link) |
|
nekad neesmu sapratusi, ko īsti nozīmē "atsaldēts". To ļi tas ir cilvēks, kurš reiz bijis alu laikmeta cilvēks, tad sasalis leduslaikmetā un, atčnulsa-gips, 21. gadsimtā. To ļi cilvēks, kuram ar veselību viss nav kārtībā - aukstumā apsaldējies tik ļoti, ka kļuvis atsaldēts no dažādām maņām... Man jau šķiet, ka tu drīzāk esi tas alu laikmeta cilvēks, jo fiziskā ķermeņa un tā sasaldēšanas-atsaldēšanas problēmas tevī netika manītas.
Krč - ha ha! ;]]
nē, nu paldies, paldies. alu cilvēks, ja? nu, mīļi, mīļi...
starp citu man par to gulbja stāstu riktīgi smiekli nāca tikko kā izlasīju, un, domājams, cienītais līgavainis ir pelnījis Darvina balvu, bet diemžēl paspējis jau "sēt savu sēklu" he he
| |