Comments: |
Mans viedoklis. Es uzskatu, ka tev ir tiesības domāt to, ko tu uzrakstīji. Tas gan automātiski nenozīmē, ka piekrītu tam, ko tu uzrakstīji. Mana nostāja šādās lietās - ja gribi, palīdzi, ja negribi - ignorē, ko tur lieki žvadzēt. Bet, ja gadās norauties un tomēr uzrakstīt kaut ko (man arī pašai šitā gadās), par ko ir 100% skaidrs, ka dabūsi krāgā, tad vien atliek iekrampēties klaviatūrā un būt gatavam uz interneta kašķi. Bet skaties no gaišās puses - tev neviena neiemauca pretī ar kaut ko tādu kā "hā, bet no taviem plikajiem pupiem nāk vēmiens!" :D
Nu, jā kādreiz jau vajag arī norauties, tas pieder pie lietas, ar visiem pa labam vienmēr nesanāks. Bet šajā situācijā tomēr baigi gribās piekrist lietotāja "unpy" komentāram.
Un zini, es domāju, ka bija cibiņi, kas izlasot tavus komentārus piekrita tev, bet tikai to neuzrakstīja redzot, kas tur tajos pārējos komentāros darās. Bet jā, unpy šoreiz ir savs punkts. Es tikai to gribētu papildināt, ka katrā frontē ir izņēmumi.
"ja gribi, palīdzi, ja negribi - ignorē, ko tur lieki žvadzēt." ikzaklī! Tā jau man liekas bija tā kašķa būtība, ka reizēm tomēr labāk paklusēt. Nav runa, ka jābūt emo pinkšķētājam par katru nelaimi, ko gadās izlasīt, bet es, kaut arī pilnīgi piekrītu, ka gadījums ir bijis diezgan idiotisks un pašizraisīts, nelīstu savu viedokli paust pie posta, kurā lūdz praktisku atbalstu bērnam. Tas vienkārši nav konstruktīvi un pēc daudzu domām arī ne pārāk ētiski. Sekas atbilstošas :D
BET kuram gan dažreiz nesanāk norauties un pažvadzēt (oi, kā man šitā ir sanācis)? :)
Nu tad, protams, ir divi varianti - vai nu tevis aprakstītais, vai arī pasākumi, kas vērsti uz konflikta saknes atrašanu un atzīšanu (nejaukt ar kļūdas atzīšanu, to tikai īpašos gadījumos). Izvēle pēc noskaņojuma! | |