Idiots ir tāda izrāde, kura liek skaudri sajust savu vienesību:
pēc tās, stumjot salūzušo riteni pa vējaino akmens tiltu, tik ļoti sagribējās kādu siltu, labu cilvēku, kam piekļauties, jo pārņēma tāds aukstums un nemājība šajā pasaulē, kurā neviens nav jauks pret sevi un citiem.

kaut nezinu, vai tā izrādes vaina vai paša romāna, jo līdzīgi bija pēc Annas Kareņinas izlasīšanas.
laikam laiks toreiz bija tāds.
un tagad.
aizvien..

izrāde - nelika vilties, ja nu ko, tad: mazliet atkārtošanās (peldošajos flīģeļi, te telefona būdas), mazliet kaitinoši uzspēlēts (nac.teātra aktieri laikam savādāk nemāk vai arī tā bija domāts), mazliet nepatīk abas aktrises (bet tā individuāla vaina), mazliet garlaicīgi (pirmajā daļā daudz romāna sižeta pārstāsta dialogos ar telefona klausuli),

bet nu otrā daļa paņēma gan pavisam.

p.s. Aizupes aiziešana ar to telefona klausuli rokās salauza manu nepatiku :)