| "No tumsas, tepat dažus soļus priekšā, iznira šķūnis. Melns un masīvs, viņš izslīdēja gaŗām kā spoku kuģis, kluss un bez ugunīm, pilns veļu un zemes garu, kas, likās, izdēdējušām rokām vilka gaŗus, aplauztus salmus no jumta un lika pie trīsošām nāsīm, lai vēlreiz ieelpotu lauku un maizes smaržu."
/Pāvils Klāns. Migla./ |