- ka biju tik bailīga, kas izvērtās kautrīgumā un vājā funkcionēšanā un "ko ta es, es jau nespēju tā ņemt un izbalināt matus, nēsāt saplēstas džinsas un skaļi lamāties naktīs uz daudzstāveņu jumtiem"
- ka neizšķīros vismaz 3 gadus ātrāk, jo domāju, ka vrb šis būs tomēr ok pa dzīvi un arī ka "kā ta es viena, aij vaij, nespēšu, nomiršu, man bail no zirnekļiem, kā es viena dzīvošu!!"
- ka nestudēju/neapguvu kko prātīgāku vai arī krietni neprātīgāku, bet sirdij tuvu

kad sveši bēbīši skatās man virsū, stumjoties vai nesoties garām pa ielu vai veikalu vai.., skatīties viņiem acīs, ieņemot kkādu izteiksmīgu pozu un skatu (viņu vecāki to parasti neredz izvietojuma dēļ), un iztēloties, ka tad, kad viņi būs lieli, viņiem tāda tipa sievietes tēls, kādu nu tajā brīdī esmu ieņēmusi, ļoti patiks vai ārkārtīgi biedēs vai.. un tādējādi es būšu ietekmējusi viņu dzīvi