Idiots ir tāda izrāde, kura liek skaudri sajust savu vienesību:
pēc tās, stumjot salūzušo riteni pa vējaino akmens tiltu, tik ļoti sagribējās kādu siltu, labu cilvēku, kam piekļauties, jo pārņēma tāds aukstums un nemājība šajā pasaulē, kurā neviens nav jauks pret sevi un citiem.

kaut nezinu, vai tā izrādes vaina vai paša romāna, jo līdzīgi bija pēc Annas Kareņinas izlasīšanas.
laikam laiks toreiz bija tāds.
un tagad.
aizvien..

izrāde - nelika vilties, ja nu ko, tad: mazliet atkārtošanās (peldošajos flīģeļi, te telefona būdas), mazliet kaitinoši uzspēlēts (nac.teātra aktieri laikam savādāk nemāk vai arī tā bija domāts), mazliet nepatīk abas aktrises (bet tā individuāla vaina), mazliet garlaicīgi (pirmajā daļā daudz romāna sižeta pārstāsta dialogos ar telefona klausuli),

bet nu otrā daļa paņēma gan pavisam.

p.s. Aizupes aiziešana ar to telefona klausuli rokās salauza manu nepatiku :)

man netraucē, ka kāds mīl sava dzimuma cilvēku
man netraucē, ka kāds nolemj būt bez bērna
man netraucē, ka kāds zīmē puskailu Aspaziju
man netraucē, ka kāds izvēlas neēst gaļu
man netraucē, ka kāds izvēlas ēst gaļu
man netraucē, ka kāds netic tam, kam es
man netraucē, ka kāds nepielūdz manus dievus
man netraucē, ka kāds ir

man traucē, ka es nedaru to, ko vēlos
man traucē, ka es neizskatos tā, kā vēlos
man traucē, ka es izvēlos skatīties muļķīgu seriālu, ne lasīt labu grāmatu
man traucē, ka es izvēlos dzerstīties apkārt, ne gleznot
man traucē, ka es bieži esmu īgna un nelaipna
man traucē, ka es nespēju pa īstam mīlēt

mīļākais tagad:
tumši un no citas zemes

un arī: Containing A Thousand