bieži domāju par to, kas mani iepriecina, kas liek dzīvei šķist jaukai, kas mani pa īstam aizrauj

nuun nesen apjautu, ka viena no lietām ir manu telpaugu labsajūta

tas tāpēc, ka mamma man bērnībā pamatoja nepieciešamību tieši man visko pārstādīt/iestādīt ar nezin kāpēc stingru pārliecību, ka man ir "zaļie īkšķi"
tā nu tas iesēdās dziļi un patīk vai ne (bieži ne, jo jālaista, jārūpējas, nav kur likt, palodzes pilnas, cik var, tomēr nevar nē), bet man, atkal un atkal pārvācoties, līdzi velkas zināma zaļā masa un ar gadiem es aizvien vairāk tur iestiegu labsajūtā..

un šodien nevaru sagaidīt pēcdarbu, lai nevis dotos uz bāru, bet brauktu uz veikalu pēc puķupodiem un zemes unun.., lai beidzot smukos podos pārstādītu visu, kam to sen jau vajag

tāda, lūk, vecāku ietekme dzīves būvēšanā..
un arī, ko liegties, vecums, haha