garīgie ceļojumi turpinās: aiz nav ko darīt pusdienslaikā un gribas vīrakus ieelpot pasēdēju (nezkāpēc šoreiz tukšā) tuvējā baznīcā.
pēkšņi klāt pēc paskata ļauns kungs un prasa naudu.
mulsi saku - nav! (man nav žēl, ja ir ko un kam)
šis neatlaižas.
es neatlaižos - nav!
tad nu tik stāv blakus un veras uz mani no augšas, es tik sēžu un veros Dieva vaigā.
neizturu, mulsi pievēršos šim - maizītei! atskan tādā vienaldzīgā, tikai eksperimenta pēc ubagotāja balsī.
ā, maizītei, un es te nez ko padomāju!
mērenā šokā un bailēs par miesu (ai, ai), devos prom.
lūk, terors (jo pie durvīm vēl divi slaistījās) un šoks (kā tā var cilvēku iegrimušu pārdomās pašā baznīcas solā traucēt!).
Dievs, ko Tu man ar to gribēji pateikt?
..