Sviesta Ciba |

tors (

tors) rakstīja,
@ 2014-05-31 14:09:00

agrāk eksistēja telefona būdiņas, kur iemetot kapeikas vai norēķinoties ar speciālu karti varēja cilvēkiem zvanīt. es nevaru būt vienīgais, kuram šķiet, ka šo būdiņu izskaušana bija slikta ideja. tajā zvanīšanas procedūrā bija izcils moments, kur, ja nebija naudas, tad tas, kuram zvani varēja piekrist apmaksāt zvanu. tad tev pirms zvana savienošanas bija jāstādās priekšā - tam bija atvēlētas kādas 2-3 sekundes. otrā galā tas izklausījās tā, ka tā robotiskā automātiskā atbildētāja sievietes balss teica: jums zvana [tu nosauc savu vārdu], vai apmaksāsiet zvanu?, tad tajās 3 sekundēs varēja neartikulēti kliegt vai izmisušā balsī lūgt palīdzību, teikt "tava māte" utml., miss you, phone booths
es parasti tā šeit nejautāju, bet varbūt kādam bija forši momenti, ko pastāstīt? man vnk patika kliegt vai sēkt tajās 3 sekundēs

(Ierakstīt jaunu komentāru)

	_navnejausmas 2014-05-31 16:21 (saite)
	atceros, sākumskolā bija aktuāli zvanīties random cilvēkiem un stāstīt muļķības. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	tors 2014-05-31 19:18 (saite)
	like (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

french_mime
2014-05-31 18:07 (saite)

Mēs ar draudzeni mēdzām pēc skolas iet uz telefona būdiņu, sameklēt lielajā dzeltenajā telefongrāmatā kaut kādu smieklīgu vārdu un uzvārdu piemēram Alfons Dibens, vai Roberts Pupainis, un tad zvanīt šiem cilvēkiem un teikt kaut ko along the lines of "Alfon, kur ir tavs dibens? Hi hi hi hi!", tad mēs pirms viņš paguva atbildēt, nometām klausuli un zvanījām nākamajam.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	tors 2014-05-31 19:19 (saite)
	like. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	tors 2014-05-31 19:23 (saite)
	mēs no stacionārā t.s. "mājas telefona" zvanījāmies arī. agrāk arī uz 1188 nebija tik dārgi zvanīt. man patika jautāt, cik zvaigznes debesīs... (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	tors 2014-05-31 19:23 (saite)
	dreamy (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	callisto 2014-05-31 20:09 (saite)
	like (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

saccharomyces
2014-06-02 12:28 (saite)

tā kā tas zvana saņēmēja apmaksātais zvans bija diezgan dārgs, tb, dārgāks, nekā vienkāršs zvans, tad mēs ar ģimeni diezgan ātri atkodām, ka vajag zvana saņēmējam vnk nosaukt telefona būdiņas tālruņa numuru, kas bija rakstīts kaut kur tur uz sienas, un reizēm izdevās to nosaukt pat tajos runājamajos laika intervālos, tā izvairoties no maksāšanas vispār. no šī, savukārt, izrietēja zināšana, ka uz katru telefona būdiņu var piezvanīt. tad mēs (kr gan biežāk) mēdzām zvanīt uz vietējo telefona būdiņu, ko varēja redzēt pa logu, kad tai garām gāja cilvēki. kr esot bijis arī gadījums, kur pacēla, man gan nekad. parasti plāns bija mēģināt pacēlējam iestāstīt, ka viņam ir piezvanījis valsts pretizlūkošanas dienests, un viņam tagad jāiet kkādā valstiski svarīgā uzdevumā.

(Atbildēt uz šo)

gribejuaunu
2014-08-16 10:31 (saite)

Pēdējā, kuru redzēju Purčikā, tika izfigņīta pirms kāda gada. : (((((((
Man gan nav telefonzvana stāsta (tikai klasiskā zvanīšana uz nepazīstamiem numuriem), bet gan telekartes stāsts. Mans brālis toreiz bija ar supertumšiem matiem, un vispār viņš pēc definīcijas bija "ļaunais brālis" - visu laiku kāvās, pīpēja (dzirdējām, ka vienreiz pat zāli pamēģināja!!!!!) un klausījās "Korn", nekad neļāva nākt ciemos viņa istabā, kad pie viņa bija draudziņi. Viena telekarte, kuru viņam nopirka, bija spilgti sarkana - pa virsu tai bija uzdrukāta tāda milzīga sirds ar miljoniem baltas krāsas mīļvārdiņu sarakstītiem iekšā. Atceļā uz mājām mēs sākām uzjautrināties par dažiem no minētajiem vārdiem, it sevišķi "pankūku lācītis".
Pārējās 15min līdz mājām mēs pavadījām, sacenšoties, kurš spēj izdomāt vairāk mīļvārdiņu, ko viņš darīja ļoti profesionāli. Kopš tās reizes viņš vēl mani ik pa laikam nosauca par pankūku lācīti. Un kopš tās reizes viņa "ļaunā brāļa" statuss manās acīs bija nokrities par pāris līmeņiem.
Es nezinu, bet man tas joprojām šķiet tā jauki.

(Atbildēt uz šo)

Navigate: