tā kā tas zvana saņēmēja apmaksātais zvans bija diezgan dārgs, tb, dārgāks, nekā vienkāršs zvans, tad mēs ar ģimeni diezgan ātri atkodām, ka vajag zvana saņēmējam vnk nosaukt telefona būdiņas tālruņa numuru, kas bija rakstīts kaut kur tur uz sienas, un reizēm izdevās to nosaukt pat tajos runājamajos laika intervālos, tā izvairoties no maksāšanas vispār. no šī, savukārt, izrietēja zināšana, ka uz katru telefona būdiņu var piezvanīt. tad mēs (kr gan biežāk) mēdzām zvanīt uz vietējo telefona būdiņu, ko varēja redzēt pa logu, kad tai garām gāja cilvēki. kr esot bijis arī gadījums, kur pacēla, man gan nekad. parasti plāns bija mēģināt pacēlējam iestāstīt, ka viņam ir piezvanījis valsts pretizlūkošanas dienests, un viņam tagad jāiet kkādā valstiski svarīgā uzdevumā.