ceļazīmju klusēšana

reizēm viss ir tik acīmredzami, ka nemaz negribas ticēt. tāpēc, ka:
-gribas sagaidīt labāku rezultātu(vilšanās) vai arī
-šķiet too good to be true


un man visi darbi ir tik ļoti zajebal, ka iešu gulēt... lai turpinātu atkal no rīta. lipīgi pirksti dēļ tās aaaaaaaa faking kolāžas, kuru taisu jau 2,5 stundas.

karameļu tēja ar pienu, jēj

un manam pirkstam šņabis nekož.

izmantošu savu pārbindēto pirkstu kā attaisnojumu tam, kāpēc esmu tik maz uz šodienu paveikusi.

akdievs, ārā ir elle. bet varbūt man vienkārši jāpierod pie fakta, ka ir vasara un jābeidz būt tik melnai. un es gribu peldēt. un pīt vainagus. un taisīt superawesome saldējuma kokteiļus. un aizbraukt uz laukiem wanderot. unun varētu sastādīt listi ar visu ko es gribu, bet tas būtu bezjēdzīgi. jo tagad ir jāstrādā.

skola ēd manus nervus - pēdējās nedēļas laikā it īpaši, tad nu šonakt nolemju aizmirst par visu un doties izklaidēties. :)))
pelnīti!

un es nolēmu izkurināt, tad nu mana māja tagad ir pirts. vuhuhū.

es vakar ballējos beberbeķos. bija tiešām forši pēc ilgiem laikiem.
un tas tā, lai atcerētos: jāatslēdz telefons, kad eju gulēt. vienmēr.
jo savādāk zvana visādi traki cilvēki, kurus man tajā brīdī gribas pasūtīt iet lasīt sēnes vai ko tādu. un tas tātad bojā manas attiecības ar draugiem un ģimeni, jā. tāpēc jāatslēdz telefons.


p.s.
"Apkaimes nosaukums cēlies no Neriņas upītes, kas kādreiz tika dēvēta Bebra vārdā" tur es vakar biju!

bet nē, tad cilvēkiem vajadzētu mūžīgi sastingt depresijā un skumjās, jo šķiet, ka tieši tajās stadijā cilvēks domā. un domā dziļi, pamatīgi, apjauš lietas. laime apmiglo prātu, neieslīgst detaļās.

tā, ka laikam ir labi, kā ir.

šo es droši vien vēlāk izdzēsīšu. neuztveriet (varbūt) nopietni es tā (varbūt) nemaz nedomāju. man droši vien ir temperatūra un daļēja miega stadija.

izklausīsies mazliet skumji, bet šovakar priecājos tieši par to, ka atradu mājās īstās zāles pret alerģiju un bronhītu.

gribu ātrāk tikt vaļā no šķaudīšanas pēc kuras uzreiz secīgi uznāk sauss, sāpīgs klepus. izklausas riebīgi, ne? nu ir arī.

man šķiet, ka cilvēki pārāk bieži aizmirst par to, kādi viņi kādreiz bija. ideāli būtu, ja visi varētu progresēt, sasniegt augstāko loģikas/saprāta/domāšanas punktu un palikt tur nevis regresēt.

http://mes-no-draugiem.tumblr.com/
interesanti.

nebeidz pārsteigt sabiedriskais transports. šorīt autobuss ietriecās mašīnā, pirms tam strauji (STRAUJI) bremzējot, tā, ka visi pasažieri uz brīdi varēja aizmirst par gravitāciju un kaut kur aizplanēt. man diemžēl uzplanēja virsū milzīgais, pretim sēdošais vīrietis. viņam sāka asiņot deguns. es mazliet atdauzīju galvu pret to plastmasas sūdu pie sēdekļa, kur var turēties.
vuhū. es mīlu pirmdienas un tās mīl mani.
tagad arī klausos(labi, pareizāk sakot, neklausos) aijas miljons pārmetumos. es tiešām labprāt kaut kur aizbēgtu no savas ikdienas, dzīves, apkārtējiem cilvēkiem, problēmām, blablabla. nu, jūs sapratāt. man viss ir apnicis un esmu nogurusi no cenšanās saprast citus cilvēkus un viņu absurdās iedomas.

pagatavoju tik burvīgas vakariņas! nav brīnums, ka es un mans kaķis esam pufīgi.(jā, pufīgi nevis resni!!) un es tiešām nenoliegšu, ka mājdzīvnieki tiešā vai netiešā nozīmē diezgan spēcīgi ietekmējas no saimnieka rakstura.

šo brīvdienu laikā secinu, ka:
-dzegužkalns naktīs izskatās ļoti ļoti forši
-senlatviešu ticējumi piepildās
-pavasaris
-man vajadzētu diennaktī vismaz 30 stundas

nevar būt, ka tik daudzi tiešām rīkojas tik infantili un aprobežoti un stulbi :( reizēm man šķiet, ka visa vaina ir manā uztverē par visu. un tad tas viss sabiedrības stulbums sāp un gribas raudāt, jo (gandrīz) visi ir debīli.

aaagh, reizēm man šķiet, ka man trūkst līdzjūtības, bet brīžos, kad kāds tvīto, retvīto vai vienkārši atsūta draugiem.lv linkus ar horror profiliem un es aizklikšķinos tālāk un tālāk līdz nonāku pie 16 gadīgām jaunajām māmiņām man paliek sasodīti žēl to mazo bērnu, kuru viņa tur savās rokās, kamēr kāds viņu fotogrāfē ar savu mobilo telefonu. fotosesija!
šausminos ne tik tieši par jaunās māmiņas vecumu(bet arī savā ziņā) cik vispār par viņas psiholoģisko stāvokli. un cik ļoti tam bērnam ir nepaveicies.

un jā, vecākus diemžēl neizvēlas, viņi vienkārši IR.

labi, aizdomājos par tālu un nevajadzīgu, pašai taču savas problēmas pietiek, kur nu vēl bendēt garastāvokli ar kārtējo apjausmu par kolektīvu cilvēku degradēšanos.

fizisks un morāls nogurums, iztukšojums.
pēdējās naktis rādījās savādi sapņi.

1.es nozogu tramvaju un pēctam cenšos atrast kādu citu tramvaju, kuru nolikt nozagtā vietā, bet sliedes nesakrīt.

2.bēgu prom no maniakāla slepkavas kopā ar emīlu. viņš aizskrien ātrāk un lai maniaks neskrietu viņam pakaļ, es nolemju viņu samulsināt un pēkšņi pārvēršos par brūnu taksi, bet kurš nevis rej, bet ņaud.

3.esmu pamestajā lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā.(kura tagad ir jau nojaukta) un tur notiek pārtijs. un es visu laiku nesaprotu, vai apkārtējie ir spoki vai reāli cilvēki. nevienu nepazīstu, klīstu pa rūpnīcu un nesaprotu. baisas sajūtas.

4.esmu kādā dzīvoklī, kur dzīvo vairākas meitenes. esmu tur jauniņā, tādēļ mani aizved uz tās mājas torni, kur ir tumšs un augstas trepes. atkal baisas sajūtas, tādi kā melni rēgi plivinās un trokšņi. man paskaidro, ka esmu 'jauna dvēsele' tāpēc tās sajūtas. atgriežamies dzīvoklī un viena no meitenēm pārvēršas par rudu kaķi. tas mani neizbrīna sapnī.

mani radi konkrēti un stratēģiski cenšas mani nobarot! stiepj uz manu istabu kūkas(4 gabalus!), šokolādes un desas.
kāda velna pēc? būtu kaut ko veselīgu atnesuši. (ok, 1 šokolāde ir ok)

man ir karsti, visu dienu galva deg, šķiet, ka varētu būt temperatūra, bet nevaru atrast termometru. nejūtos slimi, tikai degoši mazliet, tad nu jādodas šovakar dzīvē.

vispār, man bija ļoti daudz kas sakrājies ko te rakstīt, bet smirdīgais internets negāja, jo ir 13.piektdiena. (jā, tieši tikai tāpēc)
un nu jau es aizmirsu.

es domāju.
es atceros tos laikus, kad man tik ļoti patika the killers, klausoties viņu dziesmas asociācijas ir tās pašas un tā ir tik jauka sajūtiņa. atceros arī to, kas mani toreiz uztrauca, kā toreiz skatījos uz pasauli un sevi.

galu galā, esmu kļuvusi veca, un šķiet pēdējā laikā esmu pārāk iegrimusi cilvēku savstarpējās attiecībās, domāju par pārāk bezjēdzīgi sarežģītām lietām, esmu pārsvarā ieciklējusies vienā domu plūsmā, pārāk daudz uzmanības veltu cilvēkiem, laigan apkārt ir tik sasodīti daudz kas cits lielisks.

ja vien man būtu fotoaparāts, jeb kāds, ziepjutrauciņš...
mani sajūsmina pasaules iemūžināšana, momenta nofiksēšana, caur to sasodīto elektronisko ierīci lūkoties uz dabu, ielu laternu vieglajām gaismiņām, mēnešiem(katru reizi savādāks) un zvaigznītēm. rīt es sev apsolu atrast mājās jeb kādu fotoaparātu(man spīdēs laime atrast tikai tos, ar filmiņām un uz baterijām, jo tikai tie te varētu būt te) vai vismaz piezvanīt kādam, visdrīzāk jau mātei un pajautāt lai aizdod savu.

vēl es beidzot iemācīšos un piepumpēšu sava riteņa riepas un došos braucienā uz spilves lidlauku, kur agrāk braukājos. izjutīšu kā vējš plivina matus un to ātro un vieglo kustēšanos uz priekšu, slīdēšanu garām cilvēkiem un mašīnām un vecām iļģuciema ēkām. un austiņās skanēs the killers. ziniet, es sestdien nejauši pārplēsu savu telefona atmiņas karti uz pusēm, līdz ar to visas dziesmas pazuda un iespējams tagad ir ielādēt vien kādas pāris, bet tās būs the killers dziesmas noteikti.

un vasarā, jā vasarā stopēt!

dzīve ir diezgan lieliska, ja neaizmirstas izlīst no būrīša, ko paši sev reizēm uzceļam apkārt.

sestdien skatījos kā puikas spēlē volejbolu skonto hallē, svētdien smējos kinoteātrī par cilvēkiem un šodien devos pastaigā gar jūru.
stulba atskaite sanāk, bet man patīk, jo tādas visai izdevušās šīs pēdējās dienas. pavasaris un vairāk gribas izlīst no mājas, kaut ko reāli darīt, iejukt dzīvē.
skolas darbi gan gaida kaut kur, aizmirstībā. nākamnedēļ brīvlaiks.

beidzot jūtos dzīva. pēdējās divas dienas bija nenormāli sapists ritms - atnākt no skolas, palasīt grāmatu, aizmigt, pamosties ap pusnakti, noņemt kosmētiku un atkal gulēt līdz rīta gaismai.
to visu norakstu uz otrdienas nakti, kad negulēju un degradēju savu organismu, kā rezultātā jutos iztukšota un nogurusi.

tagad viss atkal labi un lieliski. visiem pavasarītis galvā, man arī prieks.
nu ko, laikam jāiet pēc aliņa, lai vēl vairāk atslābinātu savus līdz šim iespringušos nervus.

aaaaaah, nu whyyyyy
visi ar savām vecrīgām un ballītēm uzmācas, bet man nav brīvlaiks, es te nesēžu sapucējusies un gatava skriet un ballēties. es te sēžu faking halātā un man priekšā ir balta lapa, uz kuras ir jātop tuvāko stundu laikā esejai, citādi man rīt būs ļoti slikti.