Pēdējā, kuru redzēju Purčikā, tika izfigņīta pirms kāda gada. : (((((((
Man gan nav telefonzvana stāsta (tikai klasiskā zvanīšana uz nepazīstamiem numuriem), bet gan telekartes stāsts. Mans brālis toreiz bija ar supertumšiem matiem, un vispār viņš pēc definīcijas bija "ļaunais brālis" - visu laiku kāvās, pīpēja (dzirdējām, ka vienreiz pat zāli pamēģināja!!!!!) un klausījās "Korn", nekad neļāva nākt ciemos viņa istabā, kad pie viņa bija draudziņi. Viena telekarte, kuru viņam nopirka, bija spilgti sarkana - pa virsu tai bija uzdrukāta tāda milzīga sirds ar miljoniem baltas krāsas mīļvārdiņu sarakstītiem iekšā. Atceļā uz mājām mēs sākām uzjautrināties par dažiem no minētajiem vārdiem, it sevišķi "pankūku lācītis".
Pārējās 15min līdz mājām mēs pavadījām, sacenšoties, kurš spēj izdomāt vairāk mīļvārdiņu, ko viņš darīja ļoti profesionāli. Kopš tās reizes viņš vēl mani ik pa laikam nosauca par pankūku lācīti. Un kopš tās reizes viņa "ļaunā brāļa" statuss manās acīs bija nokrities par pāris līmeņiem.
Es nezinu, bet man tas joprojām šķiet tā jauki.