acīmredzot, cilvēkus latvijā sevišķi interesē nominālisma/universāliju problēma

lūk, par to tad arī tie granta pieteikumi jāraksta

labs ieteikums.

Tieši tā. Ja vien tas viss jau nav aplūkots Poļa darbā "Cilvēka problēma.."

šodien kā reizi satori lasīju kāda blogu par šo tēmu.
pienesuma nebija, vien jau vecum vecie klejojumi ap kaut ko par kaut ko bez rezultaata un veertiibas

es tieši par to. Zini, no vienas puses ir skaidrs, ka cilvēki var risināt da jebkādus jautājumus un ne visiem ir spējas pateikt ko oriģinālu. Un šādi viņi var manifestēt savus satraukumus. Taču no otras puses, nu nevaru saprast pie kādiem psiholoģiskiem/sociāliem nosacījumiem šādi jautājumi ir nozīmīgi. Bet jautājumu uzdevēji man nedaudz atgādina Rurka tēloto 'Cīkstoni' - vēlme ko izdarīt ringā, bet veselība īsti neļauj. Skumji un mīļi.

ļoti iespējams, ka pats autors sev uzdod jautājumu: vai es esmu filozofs.
un meklējot šo atbildi jūtas tuvāks atbildei: jā.

Var jau būt. Bet tādā gadījumā tas būtu normāls pašapmāns.

Taču es iedomājos divus nesenus gadījumus, kad jautājums 'kas ir filozofs'? ir bijis aktuāls. Abi gadījumi man šķiet ļoti nejēdzīgi. Pirmais - kad Kūlis paziņo, ka Rolavs nav filozofs. Otrais - kad Kembridžas filozofi publiskā vēstulē protestēja pret Deridā goda doktora piešķiršanu.

Es pats personīgi esmu liberāls un uzskatu, ka arī virtuves filozofi ir filozofi. Nav problēmu. Protams, piem., šlāpina & co virtuves filozofija visticamāk ir slikta filozofija, bet - filozofija, bet šlāpins &co - lai arī slikti, bet - filozofi.

Starp citu. Ar pozicionēšanos šim īsti nebija nekādas saistības. Ja vien arī šī bloga autors sevi neiepozicionē kaut kādā establišmentā.
Uzstādījums, ka jebkurš - sākot (atvainojos par atkārtošanos) ar dzērāju virtuvē un beidzot ar latviešu fenomenologu (vai budistu - kas nu kuram tuvāks) - būtu pamatoti saucams par filozofu, ja vien pats to tā deklarējis (un vienīgā gradācija būtu "laba"/"slika" filozofija), man tomēr šķiet šaubīgs.
Ir taisnība, ka viens no aizraujošākajiem atgadījumiem no jautājuma "kas ir filozofs" jaunāko laiku vēsturē bija Kūļa spriedelēšana, ka "Rolavs nav filozofs", kurā laikam jau bija ieslēpts mājiens/žests, ka filozofs ir kāds cits. Ja vēl par to ķirbju audzēšanu varētu tikt kaut kādā skaidrībā, ar filozofiju tik viegli nepadodas. Vienam kariete, otram ķirbis.
Lai gan jums, filozofiem, jau labāk redzams.

Nē, es arī sevi nepozicionēju - apgalvojums par pozizionēšanos bija tikai hipotēze.
Attiecībā uz 'filozofa' nosaukšanu - man drošāk šķiet tomēr nošķīrums laba/slikta vai - ja labpatīkas - dziļa/sekla filozofija (analoģiski var aplūkot arī citas darbības sfēras - no mākslas līdz zinātnei). Tādējādi uzsvars būtu uz konkrētu darbību, rezultātu un nevis darbības veicēju (i.e. Kūļa fallacy). Attiecībā uz to, kas ir laba filozofija, protams, var diskutēt un par to ir lauzti šķēpi, bet šis virziens ir auglīgāks. Citādāk meklēt kaut kādu 'objektīvu' pamatojumu, lai sauktos par 'filozofu', varētu būt nepateicīgs darbs, jo ātri vien varētu nokļūt pie tā, ka pamatojums ir nejaušs vai kontekstuāls.
(Citiem vārdiem sakot, ja balstamies vēsturē, tad tas ir Loka jautājums par to, vai 'filozofs' ir reāla vai nomināla esence? - man šķiet, ka pēdējā.)

Varbūt tas ir jāsaista ar mistifcējošo-mītoloģizējošo auru, ar kuru LV nez kāpēc tiek apvīta filozofija? Jo, ja specializējas kādā noteiktā novirzienā vai apakšnozarē vai kā nu jūs to saucat (mākslā to ilustrēt būtu vieglāk), ir iespējams salīdzinoši vienkārši saukties par 'filozofu', lai arī saukšanās pamatojums var nebūt saistošs citu virzienu/nozaru 'filozofiem' (kas no tā nekļūst mazāk par filozofiem)..

Nezinu kā ir ar to mistificēšanu, jo tā bieži vien ir mediju prasība - sevi pašam kaut kā nebūt nosaukt. Tad nu nākas izlīdzēties ar apzīmējumu, kurš šķiet adekvātākais kontekstam. Šādas mediju prasības dēļ nav vērts celt brēku. Vēl ir arī zinātņu klasifikators, kas ir tīri formāla lieta. utml. Citur es neredzu iemeslus īpaši diskutēt par šo jautājumu.
Galu galā, ja izmantojam analoģiju, ir taču vienalga kā es sevi nosaucu stāvot pie plīts - par pavāru vai pārtikas tehnologu - jebkurā gadījumā tas, kas ir svarīgi, ir rezultāts uz šķīvja.
Bet ja nu kādam gribās uzsvērt nošķīrumu starp 'īsteno' filozofu un tādu, kas sevi dažādu apstākļu dēļ šādi nosauc, tad ir iespējams viens variants: 'īstais' būs filozofs, bet visi pārējie, piem., virtuves filozofi - 'brīvie domātāji' (tā, šķiet, sevi dēvē dzīves mākslinieks Šmits).
Tas būtu tāpat kā, piem., skaņumākslā. Ir komponisti un ir mūziķi (tie, kas spēj rokās noturēt da jebkādu instrumentu).

tas vairāk bija domāts, ka, piem., ofortā strādājošs grafiķis būs vienlīdz mākslinieks, kā DNS bīdītājs biomākslā, tieši tāpat arī, piem., tas, kas rubīsies par metafizikas argumentu niansēm bus vienlīdz filozofs kā, piem., praktiskās ētikas džeks, vai kaut kā tā.

pastāv arī šāds, absolūti neformāls viedoklis:

http://www.diskonts.eu/txt/l/neliterari_plapins.html