Starp citu. Ar pozicionēšanos šim īsti nebija nekādas saistības. Ja vien arī šī bloga autors sevi neiepozicionē kaut kādā establišmentā.
Uzstādījums, ka jebkurš - sākot (atvainojos par atkārtošanos) ar dzērāju virtuvē un beidzot ar latviešu fenomenologu (vai budistu - kas nu kuram tuvāks) - būtu pamatoti saucams par filozofu, ja vien pats to tā deklarējis (un vienīgā gradācija būtu "laba"/"slika" filozofija), man tomēr šķiet šaubīgs.
Ir taisnība, ka viens no aizraujošākajiem atgadījumiem no jautājuma "kas ir filozofs" jaunāko laiku vēsturē bija Kūļa spriedelēšana, ka "Rolavs nav filozofs", kurā laikam jau bija ieslēpts mājiens/žests, ka filozofs ir kāds cits. Ja vēl par to ķirbju audzēšanu varētu tikt kaut kādā skaidrībā, ar filozofiju tik viegli nepadodas. Vienam kariete, otram ķirbis.
Lai gan jums, filozofiem, jau labāk redzams.

Nē, es arī sevi nepozicionēju - apgalvojums par pozizionēšanos bija tikai hipotēze.
Attiecībā uz 'filozofa' nosaukšanu - man drošāk šķiet tomēr nošķīrums laba/slikta vai - ja labpatīkas - dziļa/sekla filozofija (analoģiski var aplūkot arī citas darbības sfēras - no mākslas līdz zinātnei). Tādējādi uzsvars būtu uz konkrētu darbību, rezultātu un nevis darbības veicēju (i.e. Kūļa fallacy). Attiecībā uz to, kas ir laba filozofija, protams, var diskutēt un par to ir lauzti šķēpi, bet šis virziens ir auglīgāks. Citādāk meklēt kaut kādu 'objektīvu' pamatojumu, lai sauktos par 'filozofu', varētu būt nepateicīgs darbs, jo ātri vien varētu nokļūt pie tā, ka pamatojums ir nejaušs vai kontekstuāls.
(Citiem vārdiem sakot, ja balstamies vēsturē, tad tas ir Loka jautājums par to, vai 'filozofs' ir reāla vai nomināla esence? - man šķiet, ka pēdējā.)