Varbūt tas ir jāsaista ar mistifcējošo-mītoloģizējošo auru, ar kuru LV nez kāpēc tiek apvīta filozofija? Jo, ja specializējas kādā noteiktā novirzienā vai apakšnozarē vai kā nu jūs to saucat (mākslā to ilustrēt būtu vieglāk), ir iespējams salīdzinoši vienkārši saukties par 'filozofu', lai arī saukšanās pamatojums var nebūt saistošs citu virzienu/nozaru 'filozofiem' (kas no tā nekļūst mazāk par filozofiem)..

Nezinu kā ir ar to mistificēšanu, jo tā bieži vien ir mediju prasība - sevi pašam kaut kā nebūt nosaukt. Tad nu nākas izlīdzēties ar apzīmējumu, kurš šķiet adekvātākais kontekstam. Šādas mediju prasības dēļ nav vērts celt brēku. Vēl ir arī zinātņu klasifikators, kas ir tīri formāla lieta. utml. Citur es neredzu iemeslus īpaši diskutēt par šo jautājumu.
Galu galā, ja izmantojam analoģiju, ir taču vienalga kā es sevi nosaucu stāvot pie plīts - par pavāru vai pārtikas tehnologu - jebkurā gadījumā tas, kas ir svarīgi, ir rezultāts uz šķīvja.
Bet ja nu kādam gribās uzsvērt nošķīrumu starp 'īsteno' filozofu un tādu, kas sevi dažādu apstākļu dēļ šādi nosauc, tad ir iespējams viens variants: 'īstais' būs filozofs, bet visi pārējie, piem., virtuves filozofi - 'brīvie domātāji' (tā, šķiet, sevi dēvē dzīves mākslinieks Šmits).
Tas būtu tāpat kā, piem., skaņumākslā. Ir komponisti un ir mūziķi (tie, kas spēj rokās noturēt da jebkādu instrumentu).

tas vairāk bija domāts, ka, piem., ofortā strādājošs grafiķis būs vienlīdz mākslinieks, kā DNS bīdītājs biomākslā, tieši tāpat arī, piem., tas, kas rubīsies par metafizikas argumentu niansēm bus vienlīdz filozofs kā, piem., praktiskās ētikas džeks, vai kaut kā tā.