Ja runa ir par nesodīšanu asistētās pašnāvības gadījumā, tad, manuprāt, pie mums par to nesoda gan. Nav jau panta, pēc kura sodīt.

Var palikt zem panta par slepkavību?

Nevar. Jo lēmumu un darbības veic tak pats pašnāvnieks.

Asistētajā pašnāvībā darbību veic kāds cits, piem., ārsts.

Vainīgs. Saputrojos terminoloģijā. Var, tad var, protams.

Līdz galam nesapratu problēmu, tālab arī nebija viedokļa. Tīri no morālā viedokļa tomēr, manuprāt, nav ētiska pacienta rīcība uzdot ārstam asistēt viņa pašnāvībā ar tiešu rīcību. Proti, "nospiest podziņu" vajadzētu varēt arī pacietam pašam. Apmācīts personāls varētu asistēt sagatavošanās darbos, līdzekļu izvēlē un citādi organizatoriski.

Tādā gadījumā ir runa par pasīvo eitanāziju. Taču ko darīt cilvēkam, kas, piem, ir paralizēts?
Taču mans viedoklis ir aptuveni sekojošs. Ierasti diskusijās par eitanāziju (kas varētu būt pieļaujama medicīnisku iemeslu dēļ), kā robežgadījumu aplūko arī asistēto pašnāvību (insticionalizēta nāve, kam nav medicīniski iemesli, bet var būt, piem., arī dzīves jēgas/kvalitātes zaudēšana. Kā piemērs ir puskurlais diriģents). Gan eitanāzijas, gan arī pašnāvības gadījumos runā par cilvēka tiesībām uz savu ķermeni un dzīvi - ka viņš - ja ir autonoms - var izvēlēties dzīvot vai nē. Šīs tiesības uz savu dzīvi, es uzskatu, ir neatkarīgi no tā, vai mans ķermenis ir vesels vai slims. Tāpēc, manuprāt, būtu konsekventi, ja atļautu 'labi' nomirt gan slimiem, gan arī relatīvi veselākiem cilvēkiem (pēc ilgstošas gaidīšanas uz nāvi, sarunas ar psihologu, ētikas komisijas utt.).
Tai nav obligāti jābūt valsts apmaksātam pakalpojumam. Dignitas ir privāts kantoris un tur ir ārsti, kuriem nav pretenzijas ar to nodarboties. Tāpēc man Šveices piemērs liekas adekvātāks nekā, piem., Nīderlandes.

Nu, ja, tak asistētās eitanāzijas pamatojuma, ja vien cilvēks tiešām nav pilnīgi paralizēts(ja ir, savukārt, kā var no viņa saprast, ka viņš vēlas eitanāziju?) vājā vieta ir tā, ka, ja jau šis lēmums ir tik ciešs, ka ir vēlme tikt cauri visādām sarežģītām birokrātiskām procedūrām, tad kālab gan to savas gribas aktu nevar veikt pats pacients? Kālab kā izpildītājs ir nepieciešams ārsts?

Lai priekšstatītos kā var komunicēt paralizēts cilvēks skat., piem., filmu Le scaphandre et le papillon.
Bet kāpēc ir nepieciešams ārsts? - pieļauju, lai nāve būtu 'humānāka'. Jo, piedod, bet Kareņinas mešanās zem vilciena noteikti bija daudz sāpīgāka nekā diriģentam. Turklāt jāņem vērā, ka pirms pašnāvības šādai Kareņinai būtu jākonsultējas ar psihologu, kas nozīmē, ka, iespējams, savu lēmumu (pieņemtu afektā) viņa pārdomātu.
Turklāt asistētā pašnāvība nozīmētu arī tādu gadījumu, kad ārsts iedod nāvējošu zāļu devu pacientam, bet viņš, ja ir spējīgs, pats izvēlas laiku, kad nonāvēties ar vai bez ārsta tiešas klātbūtnes.

Tās ir divas dažādas problēmas. Viena lieta ir ieviest asistētās pašnāvības opciju, otra ir runāt par to, kāda ir mediķa loma šajā pasākumā. Skaidrs, ka neviens mediķis ar varu netiks spiests asistēt, ja viņš pats to negribēs - arī ārstiem taču ir morālās pārliecības, kuras arī ir jārespektē. Bet noteikti atradīsies tādi brīvprātīgie ārsti, kuri būs ar mieru palīdzēt jebkuram, kas izvēlēsies šo opciju. Eksistē strīpa dažādu nacionālu un starptautisku organizāciju, kuras piedāvā palīdzību šajos jautājumos (http://en.wikipedia.org/wiki/Assisted_suicide#Organizations_in_support_of_assisted_suicide"), man gan tagad nav laika noskaidrot, kura not tām piedāvā arī fizisku klātbūtni.
Un vēl, neaizmirsīsim arī par šo ierīci: http://en.wikipedia.org/wiki/Thanatron

Nav runa par piespiešanu/nepiespiešanu. Fiziska klātbūtne pati par sevi ir sarežģīta padarīšana - ārsta funkcija ir cilvēku glābt no nāves, nevis sekmēt tās iestāšanos.

Tas, ka veterinārajā medicīnā šīs funkcijas ir apvienotas, nenozīmē, ka tas ir normāli un pareizi.

>>> ārsta funkcija ir cilvēku glābt no nāves, nevis sekmēt tās iestāšanos.

Rodas jautājums, vai to rakstu vispār izlasīji, ja jau runā tādas muļķības. Ieskaties viņu pašu ētikas kodeksā, kur rakstīts, ka ārsta profesionālais pienākums ir pirmām kārtām rīkoties pacienta interesēs. Un to, kas ir šīs pacienta interesēs nosaka pats pacients, nevis padomju medicīnas vērtības pārmantojuši ārsti, kuri uzskata pacientu par stulbu gaļas kluci, kura viedoklim nav nekādas nozīmes. Kā liecina diriģenta storijs, dažkārt pacienta interesēs ir dzīvības glābšana, bet dažkārt - palīdzēšana nomirt. Ja dažiem dakterīšiem ir tik ļoti grūti nodarboties ar tik smagām lietām, tad nav ko līst šajā profesijā.

Nu, fui, anton, kas tas par pēdējo teikumu?!?! Ne katram ārstam ir jābūt spējīgam un gribošam pacientu nokillot. Tu, tipa, bieži kauj dzīvniekus savam vakariņām? a gaļu ta ēd?

Sk. manu komentāru 03:14 pm.

Runāju par loģisko funkciju, nevis par Hipokrāta zvērestu, padomju laikiem, ētikas kodeksu vai vēl ko citu.

Atļaušos piezīmēt, ka pacients lielākajā daļā gadījumu ir stulbs gaļas klucis, kuram par savām interesēm medicīniskā izpratnē ir visnotaļ vārga izpratne - tas gan tā, ne par tēmu.

Diriģenta storijs liecina tik par to, ka kaut kādu iemeslu pēc(ticība, audzināšana neļāva vai raksturs par vāju) nespēja tikt galā pats saviem spēkiem. Viss.

Un vēlreiz - man itin nekas nav pret to, ka ārsts kādam palīdz sagatavoties nomirt. Neesmu pārliecināts, vai ārstiem vajadzētu piedalīties procesā kā izpildtājiem. Šajā gadījumā vairāk domājot par pašiem ārstiem, nevis par kādu citu. Sanāk loģiskā pretruna - ja atļauj ārsta izpildītu eitanāziju, tad nāvessods ir jāatļauj vēl jo vairāk.

Ja tīri personīgi - man vienalga. Manis dēļ var kaut rīt kaut visi sadoties rokās un viens otru nošpricēt.

Vēlreiz un lieliem burtiem - tāpat kā pacients var izvēlēties turpināt dzīvot vai nē, arī ārsts var izvēlēties kādā veidā un kādā statusā vajadzētu iesaistīties asistētās pašnāvības aktā.

Par pacientiem kā gaļas klučiem - cieņa pret pacienta autonomiju paredz, ka ārstam ir pienākums skaidrot pacientam, kas ar viņu tiek darīts un kādas tam ir sekas, lai pacients būtu spējīgs sniegt informētu piekrišanu. Tas, ka lielākajai daļai LV ārstu par to ir nospļauties, jo viņi taču ir 1000 kompetentāki par kaut kādiem tur slimiem rumpīšiem, ir klasisks padomju paternālisms, par ko jākaunas, nevis jālepojas.

Nekādas loģiskas pretrunas nav. Nāvessods ir atcelts tādēļ, ka humānā sabiedrībā princips "aci pret aci" tiek uzskatīts par barbarismu, tādēļ slepkavību nesoda ar nāvi, bet gan ar mūža ieslodzījumu (turklāt, vienmēr pastāv arī iespēja, ka tiesa kļūdījusies un notiesājusi nevainīgu cilvēku). Tieši tāpat humānā sabiedrībā neliek mocīties tiem, kuri ir rūpīgi apsvēruši visus un pieņēmuši lēmumu izbeigt savas ciešanas.

Vēlreiz, tikpat lieliem burtiem - vairāk satrauc, un, kā rādās, ne velti, pašu ārstu vēlme nepastarpināti "pielikt punktu" pacienta dzīvībai. Neredzu tam īsti pamatojumu. Sākumā izvēlēsies metodes un statusu, pēc tam sāks rekomendēt kā izeju, ja? Nosakot laiku un vietu?:))) Nav un nevar būt te viennozīmīga viedokļa.

Ārstam pienākums var būt dajebkas. Lai kādos kodeksos sarakstīts. Pacientam nav un nevar būt pienākums ārstu saprast - šī tēma ir abzolūti bezjēdzīga. Jo vairāk tālab, ka ārsti nav nekādi pārcilvēki - bieži vien tie paši kaimiņu jankas ar trijniekiem matemātikā, klibu loģiku un uztveres grūtībām. Kas bieži vien viņiem netraucē kļūt par izciliem mediķiem. Mediķis ir amatnieks. Jā, ļoti kruts amatnieks, bet Tikai amatnieks.

Viens no argumentiem par nāvessoda atcelšanu bija, ka sistēma ar algotiem bendēm ir barbariska. Ja pieņem, ka nonāvēt cilvēkus par naudu ir OK, tad šis arguments zaudē spēku.

Pirms fantazēt, iepazīsties labāk ar tām praksēm, kas tiek lietotas valstīs, kura atļauta eitanāzija. Pagaidām visi tavi argumenti ir no sērijas: "Ļaundara rokās maizes nazis var kļūt par slepkavības ieroci, tāpēc aizliegsim lietot maizes nažus." Tad jau arī visi autoražotāji ir nāves tirgoņi.

Tas, ka daži vietējie eskulapi uzskata sevi par miesas drēbniekiem un kaulu mehāniķiem, nenozīmē, ka medicīna tiešām tāda ir. Iesaku painteresēties par bio-psiho-sociālo veselības modeli (http://en.wikipedia.org/wiki/Biopsychosocial_model), kas ir mūsdienu Rietumu medicīnas paradigmas pamatā.

Pacientam varbūt arī nav pienākums saprast ārstu (lai gan par to arī varētu padiskutēt), taču ārstam gan ir pienākums runāt pacientam saprotamā valodā un skaidrot tik ilgi, kamēr pacients saprot. Tas pat ir ierakstīts Ārstniecības Likumā: 20.pants. Pacientam ir tiesības viņam saprotamā veidā saņemt no ārsta informāciju par savas slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi. (http://www.likumi.lv/doc.php?id=44108)

Par ētiku tu kļūdies ļoti smagi. Ētikai ir tāda pati regulatīva funkcija, kā likumiem, tikai nav tā pašas autoritātes, tāpēc daudziem liekas, ka ētika ir priekš ņerkstekļiem, galvenais, nepārkāpt likumu. Tavai zināšanai, visi likumi satur ētisko prasību minimumu (skat. iepriekšējo rindkopu), pārējās prasības ir ierakstītas kodeksos. Profesionālo ētikas kodeksu mērķis ir orientēt konkrētās nozares profesionāļus uz šīs nozares morālajiem standartiem. Tas, ka daudzi (un tu arī) uzskata šos kodeksus par pasaciņām maziem bērniem liecina tikai par to, cik tāls ceļš mums ejams līdz civilizētai medicīnas aprūpei.

Pēdējos divus teikumus es nesapratu vispār.

Par ētiku gan izteicies nedaudz par šerpu. Man šķiet, ka tai ir regulatīva f-ja tikai kaut kādā šaurākā izpratnē - ētikas komisijas, protokoli etc. Plašākā nozīmē, ētika, šķiet, tomēr varētu būt da jebkāda teorija (nesaku, ka jēdzīga) par morālo apgabalu.

Jā, nu neprecīzi izteicos. Šajā gadījumā ar ētiku es domāju konkrētas ētikas normas.