Tādā gadījumā ir runa par pasīvo eitanāziju. Taču ko darīt cilvēkam, kas, piem, ir paralizēts?
Taču mans viedoklis ir aptuveni sekojošs. Ierasti diskusijās par eitanāziju (kas varētu būt pieļaujama medicīnisku iemeslu dēļ), kā robežgadījumu aplūko arī asistēto pašnāvību (insticionalizēta nāve, kam nav medicīniski iemesli, bet var būt, piem., arī dzīves jēgas/kvalitātes zaudēšana. Kā piemērs ir puskurlais diriģents). Gan eitanāzijas, gan arī pašnāvības gadījumos runā par cilvēka tiesībām uz savu ķermeni un dzīvi - ka viņš - ja ir autonoms - var izvēlēties dzīvot vai nē. Šīs tiesības uz savu dzīvi, es uzskatu, ir neatkarīgi no tā, vai mans ķermenis ir vesels vai slims. Tāpēc, manuprāt, būtu konsekventi, ja atļautu 'labi' nomirt gan slimiem, gan arī relatīvi veselākiem cilvēkiem (pēc ilgstošas gaidīšanas uz nāvi, sarunas ar psihologu, ētikas komisijas utt.).
Tai nav obligāti jābūt valsts apmaksātam pakalpojumam. Dignitas ir privāts kantoris un tur ir ārsti, kuriem nav pretenzijas ar to nodarboties. Tāpēc man Šveices piemērs liekas adekvātāks nekā, piem., Nīderlandes.