Nav runa par piespiešanu/nepiespiešanu. Fiziska klātbūtne pati par sevi ir sarežģīta padarīšana - ārsta funkcija ir cilvēku glābt no nāves, nevis sekmēt tās iestāšanos.

Tas, ka veterinārajā medicīnā šīs funkcijas ir apvienotas, nenozīmē, ka tas ir normāli un pareizi.

>>> ārsta funkcija ir cilvēku glābt no nāves, nevis sekmēt tās iestāšanos.

Rodas jautājums, vai to rakstu vispār izlasīji, ja jau runā tādas muļķības. Ieskaties viņu pašu ētikas kodeksā, kur rakstīts, ka ārsta profesionālais pienākums ir pirmām kārtām rīkoties pacienta interesēs. Un to, kas ir šīs pacienta interesēs nosaka pats pacients, nevis padomju medicīnas vērtības pārmantojuši ārsti, kuri uzskata pacientu par stulbu gaļas kluci, kura viedoklim nav nekādas nozīmes. Kā liecina diriģenta storijs, dažkārt pacienta interesēs ir dzīvības glābšana, bet dažkārt - palīdzēšana nomirt. Ja dažiem dakterīšiem ir tik ļoti grūti nodarboties ar tik smagām lietām, tad nav ko līst šajā profesijā.

Nu, fui, anton, kas tas par pēdējo teikumu?!?! Ne katram ārstam ir jābūt spējīgam un gribošam pacientu nokillot. Tu, tipa, bieži kauj dzīvniekus savam vakariņām? a gaļu ta ēd?

Sk. manu komentāru 03:14 pm.

Runāju par loģisko funkciju, nevis par Hipokrāta zvērestu, padomju laikiem, ētikas kodeksu vai vēl ko citu.

Atļaušos piezīmēt, ka pacients lielākajā daļā gadījumu ir stulbs gaļas klucis, kuram par savām interesēm medicīniskā izpratnē ir visnotaļ vārga izpratne - tas gan tā, ne par tēmu.

Diriģenta storijs liecina tik par to, ka kaut kādu iemeslu pēc(ticība, audzināšana neļāva vai raksturs par vāju) nespēja tikt galā pats saviem spēkiem. Viss.

Un vēlreiz - man itin nekas nav pret to, ka ārsts kādam palīdz sagatavoties nomirt. Neesmu pārliecināts, vai ārstiem vajadzētu piedalīties procesā kā izpildtājiem. Šajā gadījumā vairāk domājot par pašiem ārstiem, nevis par kādu citu. Sanāk loģiskā pretruna - ja atļauj ārsta izpildītu eitanāziju, tad nāvessods ir jāatļauj vēl jo vairāk.

Ja tīri personīgi - man vienalga. Manis dēļ var kaut rīt kaut visi sadoties rokās un viens otru nošpricēt.

Vēlreiz un lieliem burtiem - tāpat kā pacients var izvēlēties turpināt dzīvot vai nē, arī ārsts var izvēlēties kādā veidā un kādā statusā vajadzētu iesaistīties asistētās pašnāvības aktā.

Par pacientiem kā gaļas klučiem - cieņa pret pacienta autonomiju paredz, ka ārstam ir pienākums skaidrot pacientam, kas ar viņu tiek darīts un kādas tam ir sekas, lai pacients būtu spējīgs sniegt informētu piekrišanu. Tas, ka lielākajai daļai LV ārstu par to ir nospļauties, jo viņi taču ir 1000 kompetentāki par kaut kādiem tur slimiem rumpīšiem, ir klasisks padomju paternālisms, par ko jākaunas, nevis jālepojas.

Nekādas loģiskas pretrunas nav. Nāvessods ir atcelts tādēļ, ka humānā sabiedrībā princips "aci pret aci" tiek uzskatīts par barbarismu, tādēļ slepkavību nesoda ar nāvi, bet gan ar mūža ieslodzījumu (turklāt, vienmēr pastāv arī iespēja, ka tiesa kļūdījusies un notiesājusi nevainīgu cilvēku). Tieši tāpat humānā sabiedrībā neliek mocīties tiem, kuri ir rūpīgi apsvēruši visus un pieņēmuši lēmumu izbeigt savas ciešanas.

Vēlreiz, tikpat lieliem burtiem - vairāk satrauc, un, kā rādās, ne velti, pašu ārstu vēlme nepastarpināti "pielikt punktu" pacienta dzīvībai. Neredzu tam īsti pamatojumu. Sākumā izvēlēsies metodes un statusu, pēc tam sāks rekomendēt kā izeju, ja? Nosakot laiku un vietu?:))) Nav un nevar būt te viennozīmīga viedokļa.

Ārstam pienākums var būt dajebkas. Lai kādos kodeksos sarakstīts. Pacientam nav un nevar būt pienākums ārstu saprast - šī tēma ir abzolūti bezjēdzīga. Jo vairāk tālab, ka ārsti nav nekādi pārcilvēki - bieži vien tie paši kaimiņu jankas ar trijniekiem matemātikā, klibu loģiku un uztveres grūtībām. Kas bieži vien viņiem netraucē kļūt par izciliem mediķiem. Mediķis ir amatnieks. Jā, ļoti kruts amatnieks, bet Tikai amatnieks.

Viens no argumentiem par nāvessoda atcelšanu bija, ka sistēma ar algotiem bendēm ir barbariska. Ja pieņem, ka nonāvēt cilvēkus par naudu ir OK, tad šis arguments zaudē spēku.

Pirms fantazēt, iepazīsties labāk ar tām praksēm, kas tiek lietotas valstīs, kura atļauta eitanāzija. Pagaidām visi tavi argumenti ir no sērijas: "Ļaundara rokās maizes nazis var kļūt par slepkavības ieroci, tāpēc aizliegsim lietot maizes nažus." Tad jau arī visi autoražotāji ir nāves tirgoņi.

Tas, ka daži vietējie eskulapi uzskata sevi par miesas drēbniekiem un kaulu mehāniķiem, nenozīmē, ka medicīna tiešām tāda ir. Iesaku painteresēties par bio-psiho-sociālo veselības modeli (http://en.wikipedia.org/wiki/Biopsychosocial_model), kas ir mūsdienu Rietumu medicīnas paradigmas pamatā.

Pacientam varbūt arī nav pienākums saprast ārstu (lai gan par to arī varētu padiskutēt), taču ārstam gan ir pienākums runāt pacientam saprotamā valodā un skaidrot tik ilgi, kamēr pacients saprot. Tas pat ir ierakstīts Ārstniecības Likumā: 20.pants. Pacientam ir tiesības viņam saprotamā veidā saņemt no ārsta informāciju par savas slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi. (http://www.likumi.lv/doc.php?id=44108)

Par ētiku tu kļūdies ļoti smagi. Ētikai ir tāda pati regulatīva funkcija, kā likumiem, tikai nav tā pašas autoritātes, tāpēc daudziem liekas, ka ētika ir priekš ņerkstekļiem, galvenais, nepārkāpt likumu. Tavai zināšanai, visi likumi satur ētisko prasību minimumu (skat. iepriekšējo rindkopu), pārējās prasības ir ierakstītas kodeksos. Profesionālo ētikas kodeksu mērķis ir orientēt konkrētās nozares profesionāļus uz šīs nozares morālajiem standartiem. Tas, ka daudzi (un tu arī) uzskata šos kodeksus par pasaciņām maziem bērniem liecina tikai par to, cik tāls ceļš mums ejams līdz civilizētai medicīnas aprūpei.

Pēdējos divus teikumus es nesapratu vispār.

Par ētiku gan izteicies nedaudz par šerpu. Man šķiet, ka tai ir regulatīva f-ja tikai kaut kādā šaurākā izpratnē - ētikas komisijas, protokoli etc. Plašākā nozīmē, ētika, šķiet, tomēr varētu būt da jebkāda teorija (nesaku, ka jēdzīga) par morālo apgabalu.

Jā, nu neprecīzi izteicos. Šajā gadījumā ar ētiku es domāju konkrētas ētikas normas.