Runāju par loģisko funkciju, nevis par Hipokrāta zvērestu, padomju laikiem, ētikas kodeksu vai vēl ko citu.

Atļaušos piezīmēt, ka pacients lielākajā daļā gadījumu ir stulbs gaļas klucis, kuram par savām interesēm medicīniskā izpratnē ir visnotaļ vārga izpratne - tas gan tā, ne par tēmu.

Diriģenta storijs liecina tik par to, ka kaut kādu iemeslu pēc(ticība, audzināšana neļāva vai raksturs par vāju) nespēja tikt galā pats saviem spēkiem. Viss.

Un vēlreiz - man itin nekas nav pret to, ka ārsts kādam palīdz sagatavoties nomirt. Neesmu pārliecināts, vai ārstiem vajadzētu piedalīties procesā kā izpildtājiem. Šajā gadījumā vairāk domājot par pašiem ārstiem, nevis par kādu citu. Sanāk loģiskā pretruna - ja atļauj ārsta izpildītu eitanāziju, tad nāvessods ir jāatļauj vēl jo vairāk.

Ja tīri personīgi - man vienalga. Manis dēļ var kaut rīt kaut visi sadoties rokās un viens otru nošpricēt.