Vēlreiz un lieliem burtiem - tāpat kā pacients var izvēlēties turpināt dzīvot vai nē, arī ārsts var izvēlēties kādā veidā un kādā statusā vajadzētu iesaistīties asistētās pašnāvības aktā.

Par pacientiem kā gaļas klučiem - cieņa pret pacienta autonomiju paredz, ka ārstam ir pienākums skaidrot pacientam, kas ar viņu tiek darīts un kādas tam ir sekas, lai pacients būtu spējīgs sniegt informētu piekrišanu. Tas, ka lielākajai daļai LV ārstu par to ir nospļauties, jo viņi taču ir 1000 kompetentāki par kaut kādiem tur slimiem rumpīšiem, ir klasisks padomju paternālisms, par ko jākaunas, nevis jālepojas.

Nekādas loģiskas pretrunas nav. Nāvessods ir atcelts tādēļ, ka humānā sabiedrībā princips "aci pret aci" tiek uzskatīts par barbarismu, tādēļ slepkavību nesoda ar nāvi, bet gan ar mūža ieslodzījumu (turklāt, vienmēr pastāv arī iespēja, ka tiesa kļūdījusies un notiesājusi nevainīgu cilvēku). Tieši tāpat humānā sabiedrībā neliek mocīties tiem, kuri ir rūpīgi apsvēruši visus un pieņēmuši lēmumu izbeigt savas ciešanas.