Tādā gadījumā ir runa par pasīvo eitanāziju. Taču ko darīt cilvēkam, kas, piem, ir paralizēts?
Taču mans viedoklis ir aptuveni sekojošs. Ierasti diskusijās par eitanāziju (kas varētu būt pieļaujama medicīnisku iemeslu dēļ), kā robežgadījumu aplūko arī asistēto pašnāvību (insticionalizēta nāve, kam nav medicīniski iemesli, bet var būt, piem., arī dzīves jēgas/kvalitātes zaudēšana. Kā piemērs ir puskurlais diriģents). Gan eitanāzijas, gan arī pašnāvības gadījumos runā par cilvēka tiesībām uz savu ķermeni un dzīvi - ka viņš - ja ir autonoms - var izvēlēties dzīvot vai nē. Šīs tiesības uz savu dzīvi, es uzskatu, ir neatkarīgi no tā, vai mans ķermenis ir vesels vai slims. Tāpēc, manuprāt, būtu konsekventi, ja atļautu 'labi' nomirt gan slimiem, gan arī relatīvi veselākiem cilvēkiem (pēc ilgstošas gaidīšanas uz nāvi, sarunas ar psihologu, ētikas komisijas utt.).
Tai nav obligāti jābūt valsts apmaksātam pakalpojumam. Dignitas ir privāts kantoris un tur ir ārsti, kuriem nav pretenzijas ar to nodarboties. Tāpēc man Šveices piemērs liekas adekvātāks nekā, piem., Nīderlandes.

Nu, ja, tak asistētās eitanāzijas pamatojuma, ja vien cilvēks tiešām nav pilnīgi paralizēts(ja ir, savukārt, kā var no viņa saprast, ka viņš vēlas eitanāziju?) vājā vieta ir tā, ka, ja jau šis lēmums ir tik ciešs, ka ir vēlme tikt cauri visādām sarežģītām birokrātiskām procedūrām, tad kālab gan to savas gribas aktu nevar veikt pats pacients? Kālab kā izpildītājs ir nepieciešams ārsts?

Lai priekšstatītos kā var komunicēt paralizēts cilvēks skat., piem., filmu Le scaphandre et le papillon.
Bet kāpēc ir nepieciešams ārsts? - pieļauju, lai nāve būtu 'humānāka'. Jo, piedod, bet Kareņinas mešanās zem vilciena noteikti bija daudz sāpīgāka nekā diriģentam. Turklāt jāņem vērā, ka pirms pašnāvības šādai Kareņinai būtu jākonsultējas ar psihologu, kas nozīmē, ka, iespējams, savu lēmumu (pieņemtu afektā) viņa pārdomātu.
Turklāt asistētā pašnāvība nozīmētu arī tādu gadījumu, kad ārsts iedod nāvējošu zāļu devu pacientam, bet viņš, ja ir spējīgs, pats izvēlas laiku, kad nonāvēties ar vai bez ārsta tiešas klātbūtnes.