28 July 2009 @ 01:54 pm
Eitanāzija 2  
Tā. Venta Sīļa publikācija (txt), manuprāt, ir solis uz pareizo pusi attiecībā uz jēdzīgām lokālām diskusijām par eitanāziju.

Taču, manuprāt, ir vēl viens interesants diskusijas virziens, kas neparādījās rakstā. Proti, nevis runāt par eitanāzijas pieļaušanu, bet gan nesodīšanu par asistēto pašnāvību. Cik noprotu, tad tāds ir Šveices variants, kur, šķiet, nav likumu nedz par eitanāziju, nedz arī asistēto pašnāvību. Tādējādi - nav veicējiem sodu un nabaga diriģents varēja izvēlēties nomirt.

Summējot, man šķiet, finālā var izvēlēties starp divām alternatīvām - eitanāzijas atļaušana vai nesodīšana par asistētajām pašnāvībām. Abi varianti strādā dažādās valstīs un abiem ir savas priekšrocības un trūkumi. Man ir aizdomas, ka vieglāk var diskutēt par pašnāvībām (dzīve, ķermenis pieder man pastāvīgi, bet nevis, ka es iegūstu ekskluzīvas tiesības tikai attiecībā uz ķermeni, kas ir slims.), ja runājam par indivīda tiesībām uz nāvi.

Vēlreiz atkārtoju - forši, ka ir publikācija.
 
 
( Post a new comment )
thel[info]thel on July 28th, 2009 - 05:36 pm
Lai priekšstatītos kā var komunicēt paralizēts cilvēks skat., piem., filmu Le scaphandre et le papillon.
Bet kāpēc ir nepieciešams ārsts? - pieļauju, lai nāve būtu 'humānāka'. Jo, piedod, bet Kareņinas mešanās zem vilciena noteikti bija daudz sāpīgāka nekā diriģentam. Turklāt jāņem vērā, ka pirms pašnāvības šādai Kareņinai būtu jākonsultējas ar psihologu, kas nozīmē, ka, iespējams, savu lēmumu (pieņemtu afektā) viņa pārdomātu.
Turklāt asistētā pašnāvība nozīmētu arī tādu gadījumu, kad ārsts iedod nāvējošu zāļu devu pacientam, bet viņš, ja ir spējīgs, pats izvēlas laiku, kad nonāvēties ar vai bez ārsta tiešas klātbūtnes.
(Reply) (Parent) (Link)