:D dienas teksts! paldies

Faktiski neticams spriedums. Es biju tiesas sēdē, kurā lieta tika izskatīta un nekas neliecināja par to, ka prasītājs varētu uzvarēt. Agitai bija haotiska uzruna, viņas advokāte bija neprofesionāla un juceklīga, tiesnesis vairākkārt bija spiests viņām aizrādīt un apsaukt. (..) Atbildētājus pārstāvēja lieliski sagatavojušies advokāti, kas bija pilnīgi pārliecināti par prasības absurdo raksturu.

Manuprāt, vairāk nevietā ir balstīt savus minējumus par tiesas sprieduma iznākumu no tā, cik profesionāli izskatās vienas vai otras puses advokāti.

Es atkal nesaprotu, kā interpretēt jēdzienu "morālais kaitējums". Likums "Par presi", 28. pants paredz, ka masu informācijas līdzeklim ir jāatlīdzina kaitējums, TAI SKAITĀ ARĪ MORĀLAIS, ko tas nodarījis fiziskajai vai juridiskajai personai,
1)sniedzot nepatiesas ziņas,
2)ceļot neslavu un aizskarot tās godu un cieņu,
3)publicējot ziņas un informāciju, kuru publikācija aizliegta ar likumu.

Proti, uzskaitītās darbības var radīt finansiālu, fizisku un "morālu kaitējumu". Finansiāla vai fiziska kaitējuma faktu var konstatēt, bet kā konstatē "morāla kaitējuma" faktu? Vai tur pietiek tikai ar Dragunas vārdiem?

"Latvijas Republikas Tiesībsargam,
Latvijas Republikas Kultūras ministrijai,
Portāla „Delfi” galvenajam redaktoram un izdevējiem,
Literatūras mēnešraksta „Karogs” galvenajai redaktorei un izdevējiem

Agita Draguna, p.k. xxxxxx-xxxxx,
dzīv. xxxxxxxxxx,

PRASĪBAS PIETEIKUMS


Uzskatu, ka būtiski pārkāptas manas ar likumu garantētās tiesības:
1) plašai publikai sniegtas nepatiesas ziņas – jo starp mani un Ronaldu Briedi (1980) nekad nav bijušas intīmas vai romantiskas attiecības, kaut arī ilgstoši esam bijuši un joprojām esam labi draugi,
2) notikusi preses iejaukšanās pilsoņu personiskajā dzīvē, kas aizliegta un sodāma saskaņā ar likumu,
3) publikācija satur izteikumus, kurus uzskatu par cieņu un godu aizskarošiem – gan man, gan Ronaldam Briedim, gan būtībā jebkuram lasītājam, kurš spēj iztēloties, kā būtu, ja arī par viņa personīgo dzīvi kāds presē drīkstētu pafantazēt un paspriedelēt tik aizskarošā, nepatiesā un neslavu ceļošā veidā.
Uzskatu šo publikāciju par mani kompromitējošu īpaši tādēļ, ka man (cik zinu, arī Ronaldam Briedim) nekad nav bijusi tendence uz īslaicīgiem romāniem (kas ir tik izplatīti māk mākslinieku vidē), jo augstāk vērtēju ilgstošas, uzticamas attiecības un ģimenes vērtības. Audzinu divus skolas vecuma bērnus, kuriem arī mana reputācija ir svarīga, un laika posmā, kurš, domājams, aprakstīts šajā publikācijā, oficiāli biju precējusies. Kā Latvijas Rakstnieku savienības biedriem gan man, gan Ronaldam Briedim potenciālais lasītāju loks sakrīt ar žurnāla „Karogs” mērķauditoriju, līdz ar to uzskatu, ka šī publikācija mums var kaitēt arī profesionālā ziņā, radot nepatiesu publisko tēlu un nepelnīti noskaņojot pret mums to lasītāju daļu, kuriem autoru morālā reputācija ir svarīga – savukārt man tieši šīs sabiedrības daļas viedoklis par mani ir vissvarīgākais.
Arī aprakstīto izfantazēto attiecību nožēlojamā daba nevienam godu nedara.
[..]
Pieļauju, ka gadījumā, ja mūs ar Ronaldu Briedi patiešām būtu saistījušas tāda veida tuvākas attiecības, šāda publikācija mūs aizskartu vēl nesalīdzināmi sāpīgāk tās izsmējīgās, pazemojošās attieksmes dēļ. Neizprotams, taču aizskarošs ir arī veids, kādā pieminēts hitleriskās Vācijas kāškrusts, kas mūsu valstī ir aizliegta simbolika.
[..]
Lūdzu Tiesībsargu un Kultūras ministriju izvērtēt un sniegt rakstisku un publisku atzinumu, vai pieļaujama šādu publikāciju parādīšanās literārā žurnālā un ziņu portālā, uzdodot to par literāru tekstu, un izvērtēt, vai tā mākslinieciskās kvalitātes dod tiesības to publicēt ar reāli eksistējošu un lasītājam atpazīstamu personu vārdiem, kuru identitāte turklāt konkretizēta, norādot profesiju. Lūdzu izvērtēt, vai pastāvošā tiesiskā sistēma valstī pietiekami aizsargā pilsoņus no preses, postmodernās mākslas un tās kalpu visatļautības un vērtību dezorientācijas, un vai ir kāds pamats šo mākslu vērtēt augstāk par cilvēku likteņiem. Lūdzu izvērtēt, vai šajos un citos masu informācijas līdzekļos netiek līdzīgi pārkāptas arī citu pilsoņu tiesības – tā kā neesam devuši šīm tenkām iemeslu, šķiet, līdzīgās tenkās gultā kopā minēti varētu būt jebkurš ar jebkuru.

reiz biju liecinieks gadījumam, kad toreizējā Casablancā sēdēja Draguna ar saviem bērniem un kaut kādu citu sievieti, laikam, draudzeni. Tas bija nomācošs piedzīvojums, tā kā viņas sēdēja blakus manam galdiņam - bērni bija nevaldāmi un traucēja apmeklētājus, kā arī Draguna neko nevēlējās pasūtīt, tikai prasīja, lai viesmīle nes krāna ūdeni (jo par to nav jāmaksā, atšķirībā no pudelēs pildītā dzeramā ūdens), ko deva dzert bērniem, pēc kādas otrās reizes viesmīle atteicās izpildīt šo lūgumu, uz ko minētā kundzīte noreaģēja verbāli diezgan necienīgā veidā.

tā prasība izskatās absurda...

Draguma izklausās vienkārši pēc mentāli nepilnvērtīga cilvēka.

Šitā runātgan nevajag. thel ir taisnība - morālā trauma vai nu ir, vai nav. Cit jautājums ir par prasibu tiesai un tiesas lēmumu...

Šo citātu es iekolektēšu savā slikto-pstmoderniķu kastītē, kurā līdz šim dominēja vien Kūļu pāra atziņas. Kā arī kā izcilu piemēru mākslinieku sliktajai izpratnei par tiesu sistēmu - kā var no tiesas prasīt "vai ir kāds pamats šo mākslu vērtēt augstāk par cilvēku likteņiem"... absurds vispārākajā pakāpē

"Lūdzu izvērtēt, vai pastāvošā tiesiskā sistēma valstī pietiekami aizsargā pilsoņus no preses, postmodernās mākslas un tās kalpu visatļautības un vērtību dezorientācijas, un vai ir kāds pamats šo mākslu vērtēt augstāk par cilvēku likteņiem."

Godīgi sakot, ja pieteikums ir ar šādi formulētām prasībām, tad man jāsaka, ka šī tiesa nav vairs par vienas personas morālo aizskārumu, bet gan par mākslas esamību un tās tiesībām būt. Dezorientētie postmoderniķi, no kuriem tiesai būtu jāaizstāv cilvēku likteņi - nevar viņu aizkapsulēt atpakaļ PSRS laikos, kur tika promotēta tikumiski audzinoša reālistiskā literatūra?

varētu uztaisīt kolektīvu lasījumu unbeliever vadībā.

kāpēc manā? vai es tiešām būtu deviantākais no deviantajiem?

Bet šajā gadījumā esmu viktoriāņu un cienījamās rakstnieces (jāatzīst gan, ka nekad neesmu viņu ne redzējis, ne lasījis) pusē. Taču ne tāpēc, ka iestātos par vārda brīvības ierobežošanu morāles vārdā, bet gan tāpēc, ka beidzot kāds tiek tiesāts un cerams sodīts par bezgaumīgiem jokiem un idiotisku veidu kā pasniegt sevi uz citu rēķina

Nē, tāpēc ka tu esi galvenais grāmatas turētājs. šī bija tikai ilustrācijai. tā, kas tev ir, ir pulka labāka!

Tu apgalvo, ka

1) esmu pret vārda brīvības ierobežošanu morāles vārdā
2) esmu par to, ka beidzot kāds tiek tiesāts un cerams sodīts par bezgaumīgiem jokiem un idiotisku veidu kā pasniegt sevi uz citu rēķina

Kā gan tu grasies ierobežot idiotisku jokošanu (gribētos zināt ar kādu dura-metru tu grasies mērīt joku idiotisma līmeni), ja ne ierobežojot vārda brīvību. Ieviesīsim domu policiju?

Un kāpēc vispār ir jāierobežo idiotiski joki? Tāpēc, ka tie nodara morālu kaitējumu, vai ne? Sanāk, ka tu tomēr esi par vārda brīvības ierobežošanu morāles vārdā.

un mākslas (cits jautājums, vai labas, vai sliktas) robežu sapludināšanu ar realitāti.

Bet, ja nopietni, mani viss šis keiss reāli mulsina. Es nejustos baigi laimīgs, ja lasītu šādu stāstiņu.

Kādu vakaru antons V galīgā dzērumā gribēja pārgulēt ar hermetica, bet no rīta izrādījās, ka notikusi kļūda - viņš ir pārgulējis ar bilu saksu. To atklājis, antons V nolēma kļūdu labot un tūlīt pat pārgulēja ar hermetica.

No otras puses, neredzu iemesla apvainoties vai tiesāties.

Mana doma šeit bija mazliet komplicētāka.
Iestājos gan par amoralitātes un stulbu joku tiesībām eksistēt publiskā telpā (tas ietver gan tiešus apvainojumus, apmelošanu, lamāšanos un visu parējo).
Tomēr ir vērts uzklausīt otru pusi. Ja kāds pret tevi izturas apvainojoši, tev ir pilnas tiesības šo cilvēku saukt pie tiesas. Sprieduma pamatojums ir juridisks jautājums, kas izriet no likumu interpretācijas un tiesiskās prakses. Pieļauju, ka spriedums var tikt pārsūdzēts līdz pat ES līmenim. Tā ka uz priekšu.
Mani iepriecina fakts, ka neskatoties uz diskutējamo morālo kaitējumu, akcidentāli sods tiek piemērots arī par stulbiem jokiem un bezgaumību.
Starp citu, man ļoti patiktu, ja būtu jāmaksā nodoklis par primitīvismu, jo vārda brīvībai diemžēl ir savas negatīvās puses.

pēdējā piezīme jāsaprot ironiski, jo primitīvisms dažreiz mēdz būt neizmērams

Neizmērāms ir tav stulbums. Klau, varbūt nopublicē savu īsto vārdu un uzvārdu, jo labprāt tevi iesūdzētu tiesā par stulbumu un bezgaumību (raugi, jo tieši tādi man šķiet tavi komentāri).

:) Ironija tika uztverta.

Bet es neesmu pārliecināts par to, kā saprast tavu formulējumu "izturēties apvainojoši". Kādi būtu šādas izturēšanās kritēriji un vai tādus vispār iespējams noformulēt? Un kurš būs tas, kas tos formulēs - aizvainotā puse, tiesa, psihologi? Jo pašlaik šķiet, ka "apvainojoša izturēšanās" ir tas, kas rada "morālu kaitējumu", tātad, ja tiek formulēti kritēriji primajai un tiek pieņemts, ka tā ir cēlonis otrajam, tad tas viss sāk iegūt kaut kādus saprotamus apveidus.

Ar apvainojošu izturēšanos domāju tāda veida rīcību, kas rada noteiktu stāvokli vai afektu, resp. apvainojumu. Šajā gadījumā apvainotā puse var vērsties pret aizvainotāju.
Tomēr, vai jebkurš apvainojums ir morāls kaitējums, ir visnotaļ sarežģīts jautājums. Acīmredzot morāls kaitējums ir īpašs apvainojuma gadījums, un robeža šeit var novilkta drīzāk intuitīve nekā tiesiski

pag. vai nevarētu šo jautājumu skatīt caur noteiktu jēdzienu lietojumu, proti, "morāls". šoreiz nav runa par gadījumu, kad tam nav nekāda sakara ar morāli (piemēram, "morāli novecojis"). kaut kā jau tas afekts ir jāpamato, tātad - jāpierāda, ka tiek pārkāptas kādas ētiskas robežas. un te nu klasiskais jautājums - par kādu morāli runājam un, kas vēl svarīgāk, vai varam vienoties par tās iemiesošanu tiesiskās normās. tāpēc, no vienas puses, to, vai ir nodarīts 'morāls kaitējums' vajadzētu uzticēt izlemt nevis psihologiem vai tiesnešiem, bet filozofiem, no otras - ja šis jautājums nonāktu filozofu bandas rokās, diez vai mēs iegūtu rezultātu, kam varētu sekot rīcība.
ko es ar to gribu pateikt? to, ka no šāda jucekļa nevar izvairīties principā, ja vien nedzīvojam morāli totalitārā valstī. šāds secinājums gan neko neatrisina, bet vismaz mazina sašutumu un vēlmi kādu piesist.

"politiķi Andris Šķēle un Aivars Lembergs vienu laiku gulēja kopā un miegā tik nemierīgi grozījās, ka regulāri no rītiem modās, šķērseniski pārkrituši viens pār otru, tādejādi veidojot prefektu hitleriskās vācijas kāškrustu. šis fakts abus nabadziņus mocīja un satrauca tik ļoti, ka viņi beigu beigās tomēr nolēma pašķirties, ko veiksmīgi arī izdarīja"

Nu, un tagad ir kaut kāda problēma? ne gluži, tas ir diezgan bezjēdzīgs un absurds teksts... Un tā kā politiķi vispār cilvēkiem ne īpaši patīk, tad te neviens nekādu brēku vispār neceltu...