Vai dizainam ir tautība?
Kā vietējam daudzās paaudzēs iedzīvotājam bez gaumes, kurš tomēr kaut ko patērē un lieto, kas kaut kā funkcionē un kaut kā izskatās, simamura aptauja, lai gan vāji slēpti izsmējīga, tomēr lieku reizi vedina uz mūžsenām un nebeidzamām pārdomām par to vai lietišķajai mākslai ir "tautība"?

Nez kimonõ ir japānisks?

domāju, ka priekšmeta tautību vispirms nosaka materiāls. vietējs. otrkārt - komerciālie panākumi vietējā tirgū. vai panākumu pamatā ir pieturēšanās pie tradicionālās amata skolas, vai sekošana aizjūru modei - tik un tā tas atkarīgs no patērētājiem un viņu izpratnes vai tas derīgs lietošanai un greznumam. forma, krāsas? - modes lieta. ja joprojām vietējais tirgus nepārejoši par smukām un praktiskām uzskata svītrainas segas, kādas te auda XIX gs., tad tradīcija ir dzīva un latviska. ja tradīcija kādā brīdī bijusi pārtrūkusi un kāds mēģina piedāvāt kopijas, rekonstrukcijas no muzeju fondiem vai savas vīzijas par senatni, tad tam vairs nav nekāda sakara ar "latviskumu", tad tas ir "vēsturiskais romantisms", kuram, jādomā arī gana liels noieta tirgus. un tradīcija - tas nozīmē attīstību, kanõnos un konservatīvismā balstītu, bet ietver arī jaunradi.

Un protams, labākā ironija ir tā, kur ir tikai daļa ironijas: meid in latvia