Ceļš par kājām
Nu, ko – vēl viens posms noslēdzies. Vadītāja piedāvāja uzrakstīt atlūgumu „par attiecību pārtraukšanu pēc paša vēlēšanās”, ko arī būdams reāls un saprātīgs izdarīju. Mēs, protams, paliksim draugi, atbalstītāji un savstarpēji līdzjutēji, vēlam panākumus turpmākajā un izdošanos. No sirds. Un šķīrāmies bez rūgtuma vai klusa aizvainojuma sirds kaktiņos – tā teikt „nekāda naida”. Pat ar zināmu atvieglojumu. Jo pēdējā laikā iecietība kļuva pārāk apgrūtinoša visiem. Es to jutu un pēdējā laikā sāku zaudēt apņēmību. Un šķiršanas ir tikai loģiska un pašsaprotama.

Tas, ka es tajā jaunu meitu pulciņā neiederējos bija skaidrs jau no paša sākuma. Man bija grūti viņām pieskaņoties un saskaņoties, bet viņām man – vēl grūtāk. Ja sākumā šķita, ka tās ir augšanas grūtības, tad pēdējā laikā tās bija mocības, jo meitas izauga par prasmīgām, spējīgām un varošām, kamēr es joprojām paliku vienkārši „centīgs”. Viņas pilnveidojās, bet es iestrēgu. Protams, arī es iemācījos ļoti daudz, tomēr viņu prasības līdz ar varēšanu auga straujāk, nekā es varēju tikt līdzi. Un ķēde ir tieši tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms.

Bet mēs pavadījām kopā ļoti labu laiku, paldies mums par to. Man patika ar jums kopā strādāt, tas bija grūti un nogurdinoši, taču augļi bija gandarījoši. Bez jums es nebūtu iemācījies, to ko zinu tagad, no jums es ieguvu pašapziņu, kuru gan zaudēju ikreiz esot ar jums. Taču mēs neapstāsimies, mēs iesim uz priekšu. Tagad katrs pa savu ceļu.