Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Tā nu es secinu, ka vakardienas pasākums, kur mans officiālais sponsors un atbalstītājs bija art_fatal labi paveikts un iesildīts. Lai gan Tulamoru es neatdzīstu par labu viskiju esam vairāk gan principa pēc un to, ka dzerot tulamoru es iedomājos nevis īru kalna galā ar zobenu dzerot, bet gan D&G ( lasīt - Dorogo i glupo) rozā kreklā ietērptu, stilīgā klubā sēžot jaunlatvieti/jaunkrievu un radiējot no sevis awsomnes viļņus. Bet tā kā akcijas ietvaros bija tikai vien jāšķiras no pieticīgiem naudas līdzekļiem, jāstaigā zaļā leprikona šlipsē un cepurē izskatoties pēc idiota, kas man tāpat bieži sanāk, man nekas nebija pret. Un pieticīgo naudas summu es atpelnīju jau otrajā viskija glāzē ar ledu. Jo man vienmēr liekas, ka jaukt viskiju ar colu vai citu substanci ir zaimošana viskija dievam. To sāku darīt, jau tikai pēc kāda laika, kad secinu, ka ja turpināšu dzert pa tīro, tas ātri vien aiziet galvā un būs atā vesalais saprāt.

Kā arī turpmākā vakara gaitā paspēju gan zaļo cepuri trolejbusā viegli iereibušam jaunietim, kurš bija gluži kā es pats draudzīgi, atdāvināt, jo viņam tik ļoti gribējās. Un zaļo šlipsi iedāvināt kārtējai līgavu ballītei vecrīgā. Ar tām mēs jau ar snake sen esam sapratuši, ka jāizvairās no acu kontakta, jo savādāk viņas tevi ielenc, un mudina veikt negaidītas, un dažreiz pat netiklas aktivitātes ielas vidū, un iekasē par to arī naudas līdzekļus. Bet laikam, ja Jūs esat trīs ar zaļām šlipsēm, cepurēm tad acu kontakts vairs nav galvenais izšķirošais faktors. Bet šajā reizē viss beidzās labi, jo kā jau minēju vienojos par barteri, ka šlipsi uzvilku līgavas māsai un dabūju par to vēl konfekti, vieglu flirtu un iepazīšanos, kā arī atstāju savu nummuru ar iespējamu tikšanos uz rīta kafiju. Ak, jā vēl bija buča uz vaiga.

Protams, ne mazākajā mērā neesmu pārsteigts, ka šo zvanu nemaz tā arī nesaņēmu. Laikam jāsāk mainīt taktika, kad simpātiskās meitenes dod savus telefonus tad jāņem viņi, nevis jādod savējais un jācer, ka man atzvanīs. Pareizāk sakot jādomā. Bet kaut kā nepriece mani doma, ka es varētu kādam zvanīt ar tekstu ēēē mm vai tu atceries mani ? Labāk, lai zvana man tā. Lai gan tas nekad nenotiek, but one can always dream. Jo cik spēju atsaukt atmiņā meituks bija pat tīri simpātisks. Bet vēl aizvien iepazīšanās velmi noveļu uz draudzenes precību faktu, un izmisu, ka viņas pulkstenis vēl tikšķ.

Toties ar nožēlu jāsaka, ka savu summer girl tomēr nesastapu, kas protams ir žēl, jo tomēr vasara slīd jau caur pirkstiem laukā.

Un jā par Poteru tas tā, jo ar to viss sākās. Pats, lai gan lēnīgāks par citem (gan es, gan arī Harijs), tomēr man patika.

UPD: Lūk es izdomāju. Jaukto asiņu princis tas varētu būt es jaucu asinis ar promilēm vai kaut kā otrādi! Jaukto asiņu princis Andrejs. Lai gan nē , tomēr tas kaut kā neskan, es tiešām izklausos pēc kārtējā vampīrzēna ēmo.

Man ir jauns secinājums, ka es sevi turpmāk varētu pozicionēt, kā dziesmu vārdu autoru/ mūziķi / komponistu. Tā kā esmu nolēmis sevi tieši šādi pozicionēt, man vajag tikai jaunu prievārdu. Tas jau man sen licies, ka tāpēc vien ir vajadzība nomācīties līdz doktora grādam, lai varu sevi pozicionēt sevi, kā Dr. Un vienmēr, kad mani kāds sauc vārdā palabot nē nē es esmu Dr. Andrejs. Nu lūk tagad esmu sev atradis jaunu veidu kā sev piedēvēt prievārdu. Vienīgā nelaime ir tā, ka es īsti neezinu kādu. Tā kā maestro jau ir aizņemts uz negodīgas konkurences pamata, vismaz es personīgi patreiz tā vēlos domāt.

Tātad man vajag variantus. Lūk nav alus nav variantu. Šoreiz tas vismaz varētu būt patiesi, jo pēc pāris aliem man ne tādi vien varianti nāktu prātā. Labi tātad kādas vēl ir iespējas.

Velns es nemaz nevaru neko izdomāt. Labi piezīme pašam sev, ka man ir jāizdomā sev tituls.

Es man liekas esmu atradis viegla veida idili savā patreizējā brīdī. Sēdēt un iet cauri savai plejlistei, kas man ir ar dziesmām sakrājusies, padzēst to, ko vairāk negribu dzirdēt, vai nekad neesmu gribējis dzirdēt. Tas gan viss mazliet pateicoties lieliskajam ipod, kas taisa trikus un nepieņem visu plejlisti.

Bet tas tādu mood uzdzen, ka maz neliekas, kas nozīmē to, ka nācās aiziet pēc alus un radīt sev pozitīvas noskaņas. Savādāk nedrīkst. Un pa ceļam secināt, ka tomēr man ir āri kaimiņi, kas nolemj to, ka ir jābūt balītei trešdien. Tagad tikai jāgaida vai tiks mestas lejā alus bundžas un būs balīte. Ja ne tad tomēr tie nav labi kaimiņi.

Labi tikmēr jauku vakaru, visiem, kam ir trešdiena un vēl labāku tiem, kuriem šī jau ir mazā piektdiena.

UPD.Nokrita tikai glāze nevis bundžas ! yes man bija taisnība!

Es nezinu, tā ir normāla sajūta, ka ir nostaļģija pēc skolas. Nē, laikam pēc skolas mazāk, bet gan pēc augstskolas. Laikam jau vide un cilvēki tajā laikā patikās vairāk. Tātad tā doma ir sekojoša,ka es sāku saprasst, ka viss sāk ņirbēt par pirmā septembra pārdzīvojumiem.

Tā sacīt jau gaidu savu mīļāko ikgadējo reportāžu bez tabu, kā jaunieši vasarā izklaidējas. Laikam jau savu raidlaiku tajā būšu izsmēlis, jo kā man atzīmēja nekāds janieties es neesmu. Pamazām jau arī jāsāk gatavoties tai pusmūžā krīzei. Kas trur bija pamosties nākamajā rītā meksikā, ar uztetovētu gaili uz pakaļas. Kas ir Latvijas ekvivalents, pamosties Lietuvā ar uztetovētu govi. Laikam jau īsti nezināšu.

Bet kaut ko es atkal tā no tēmas novirzījos. Tātad es secināju, ka man laikam pietrūkst tā kaut kā jauna sākuma, kad Tu ej uz pazīstamu vidi un nezini, kas būš, satiksi visus, ko zini, sarunas par to kā un kur tad kam gājis. Eh, kaut kas skaists tajā mācību procesā tomēr ir, laikam jau arī zināšanas nāk par labu, to es skaidri nezināšu. Katrā ziņa man liekas, ka tā visa man pietrūkst. Un vēl jau pasniedzēji ar kuriem pastrīdēties arī vienmēr bija intresanti uzzināt var teiksim, kas ir visziņa kompleks. Un tā slinkoša, un saņemšanās kaut kādas numeraloģiskas vērtības dēļ, kuras nozīmi nekad nesaprast man.

Lūk varētu varbūt ietrenēties ņemt atvaļinājumu kaut kādā augusta pēdējās nedēļās tā sacīt, lai sanāk atgriezsties darbā kā uz pirmo septembri. Šodien esmu nostaļģisks pēc vecām vērtībām. Saprotiet vecums nenāk viens.

Kaut kā vienkārši šī vasra padevusies vareni intresanta. Līdz ar to tāds mazliet skumjas, ka viņa aiziet un nav tā pretējā satraukuma. Ka tulīt visas kādu laiku neredzētās sejas būs atkal priekšā, visi stulbie joki, un aizrādijumi par to, ka var jau uzvest arī klusāk un šeit nav nekāds bērnu dārzs. Un arī darbā nevar tā īsti gulēt, kā to varēja darīt lekcijās. Labi, bet nekas priekšā ir rudens, kur būs jātaisa savi pārdzīvojumi. Velns, bet tas man atgādina, ka tas man atstāj pavisam maz laika manai summer girl :D

Man liekas,ka es varāk kā jebkad vēlos, lai beidzas vasara, jo esmu piedzīvojies un nodzīvojies līdz tam, ka es varis nespēju turēt tam līdzi, cik jautri un labi tas neiederētos manā 18 till i die koneptā. Un patiesībā jau kādu laiku ir tā,ka viņas ātrāk par 6 rītā beidzas reti kad.

Toties ir sasniegti jauni un intresanti piedzīvojumi viena vakara ietvaros.

1)esmu dzirdējis frāzi, no diezgan simpātiskas blondīnes, pēc vairākām iebakstīšanas reizēm, jo es jau sevi neprotu novietot tā, lai nemaisītos citiem pa ceļam, paziņoja, ka viņa ļoti atvainojas, un svēti solās man dzīvē vairs nekad nepieskārties. Kas man liekas ir frāze, ko es tiešām esmu alcis dzirdēt no meitenes visas savas dzīves garumā.

2)Man uzrunāja uz Jūs paziņojot, ka tas tā normāli, jo cilvēkus pāri 20 vienmēr uzrunā uz Jūs. Bet augsti godājamo wilkacis uzrunāja uz Tu.

No šiem diviem faktiem izriet divas lietas, esmu tik resns, ka man nevar paiet garām un vecs.

3)Es piedzīvoju situāciju, kad stalts jaunietis, norāda uz to, ka pēc klāt esošas meitenes nākamais būšu es. Te es saprotu, ka pie vainas ir vairāk mana izvirtušā domāšana. Bet nevarēju šo frāzi dzirdot ļoti nesapriecāties.

4)Lai nu kur man ir sanācis iepazīties ar meiteni, bet līdz šim nekad tas vēl nebija gadījies toletē. Tas arī ir kas jauns manā dzīvē. Un domāju, ka tik drīz arī neatkārtosies.

Bet pacaļem tajā visā es tomēr sev esmu atradis summer girl. Līdzīgi kā teica jim, ka varbūt viņa kādam ir summer girl. Tātad tagad tika jāskatās no jauna black books un jāmācās no bernarda aplidošanas tehnikas, jo viņa būs manna summer girl. No otras puses vēl es viņu varu dēvēt kā savu ideālo sievieti, jo galvenais jau ir tas nesasniedzamības faktors. Un tāds man liekas par 90% ir izpildīts.

Šīs nedēļas galvenā atdziņa, es pēc ģitārošanas ieskriešu pie tevis beidzas ar negulētām naktīm un sestdienas dienu, kad saproti, ka nedēļa paskrēja garām nemanot.

Viss mana dzīve ir sasniegusi kulmināciju, un secinājumu, ka lai kā laiks neietu uz priekšu es un apsargi vienkārši nav radīti viens otram. Vai pareizāk sakot es esmu viņu darba pamatā.
Esmu panācis to, ka mani palūdz/iznes no kluba Piens. Līdz ar to vēlos paziņot, ka mans nestilīga cilvēka status lieku reizi ir apliecināts. Un klubs Piens nav man draudzīgs ! Toties kopš Makšeina laikiem sen nebiju palūgts aiziet no kādas vietas !

Secināju vkaar, ka muzicēt man tiešām patīk, laikam jau vajadzētu tikai 3 gramus talanta vairāk un būtu labi, un vēl lielu laika plānotāju, lai varātu visām lietām pieķerties klāt, nevis tikai par viņām domāt. Bet tas jau laikam ar laiku. Laika, bija saņa suga, kad būs suns tad arī būs talants. Labi pa lielam secinājums ir tikai viens, ka dienas.

Eh, bet es laikam tikai tagad sāku apzināties kāds murdziņš būs atrast baģitāristu un bundzinieku, lai sāktu vairāk vai mazāk aktīvu muzicēšānu gurpā. Eh, kā man nepatīk, ka viss ir tik sarežģīti un dīvaini, bet tikmēr es varu priecāties un skatīties uz kādiem padsmit bundziniekiem, un domāt par to, kur viņi ir iekš mūsu letlandes. Lūk, lai jums arī prieciņš tiek:
http://www.youtube.com/watch?v=o7k6VYGtm8g#

Man liekas,ka es tomēr esmu savā dziļākājā sirdī viegli uzpērkams, un ir dienas, kad par picu un alu, vai teiksim tikai par picu pārdošu savu dvēseli. Teiksim sestdien es dēļ picas pārdevu var teikt dvēseli :D Labi tā doma ir tāda, ka man vienkārši ir lietas, kas man ļoti iet pie sirds un es nezinu, kā lai tiek no šī ieraduma vaļā.

Vispār secinu, ka man laikam ir jāsāk meklēt augstākas vērtības dzīvē. Savādāk tiaki tā maslova piramīdas apakšējā gala muļāšanies vien sanāk. Bet man laikam ir atkal sācies picu periods, jo visu laiku uz viņu rodas iekāre. Lūk pie kā noved tas, ka cilvēkam nav ilgāku laiku attiecības/draudzenes. Iekāre sāk rasties uz visādiem miltu izstrādājumiem kā teiksim pica. Bet tā ir lieta, kas man patīk, un svēdienas dienā šī iekāre bija nepārvarama! Lūk dzīves mazie prieki. Atkal jau laikam kā vakar.

Bet vispār man liekas,ka man pēdējā laikā iet pie sirds dažāas lietas, kas ir neveselīgas. Pagaidiet, kad bija jāsāk trenēties, lai uz vasaru būtu labs un spēcīgs augums. Jā tās pa lielam laikam tomēr bija pavasaris, kad jāspēj paspēt līdz jūras sezonai, lai gan ko es mānu, man liekas,ka tik grūti kā man saņemties un aizdabūt līdz zālei nav nevienam. Kāpēc arī zāli līdzīgi kā picu nepiegādā mājās. Gaidīšu to burvīgo dienu, kad kļūšu onslova formu cienīgs. Nav jau vairs tālu es domāju :D

Kaut kā šodien izskrienot cauri pilsētai pusdienlaicīgā pasākumā, lai šķirtos no pāris latiem un papriecātos par smuko laiku. Es secinu, ka man sāk patikt kāda sāk izskatīties vidusmēra Rīgas iedzīvotāja paskats.

Jāņem vērā, ka es kā tipisks drab ļaužs izeju cari pilsētai tikai rīta pusē un vakara pusē pēc darba, kad man lielākoties nākas satikt tieši tādus cilvēkus, kas dara to pašu pēc savas darba dienas dodās mājās, kur viss ko redzu ir ļauži, kas arī ir pametuši savus zilos ekrānus un dodās mājās, lai no jauna sēdētu pie zilajiem ekrāniem. Bet pa lielam visi tač mēs izskatamies vienādi.

Bet lielais prieks bija tiešām noejot garām redzēt visādus, kas laikam saucās frīki. Nē, nu labi tas ir ļauni teikts, bet tiešām viss ir kļuvis raibs un skaists, no tetovēta un dredaina jaunieša, līdz pārspīlēti smalkai blondīnei ar valdzinošu smaidu. Beidzot tāda riktīga vēsma, kad ej cauri un redzi, ka cilvēkiem nav kauns izrādīt savu personību ar savu izskatu.

Noteikti pie vainas manam labajam garstāvoklim bija arī austiņās skanošais 3 ballons albums, no mana mīļā komedinata Stephen Lynch. Bet tas tā, lai pašam smaids arī būtu. Bet kā jau minēju sāku lepoties ar mūsu pilsētas jaunatni, ka visiem pa lielam ir tā, ka viņi ģērbjas kā grib, un pie velna ko domā citi. Labi tā gan jau ir tikai mana ilūzija, un ģērbjas lai iederētos. Bet man liekas, ka vienkārši daudzveidība mani iedvesmo.

Tomēr ir piektdienas diena un daži gaida, daži negaida jauno G.I. Joe filmiņu, kur vienkārši, lai ilgas nebūtu tik garlaicīgas es jums iedošu noklausīties dziesmiņu par to, kas notiek, kad filma beidzās, kad gaismas nodziest un ko varoņi dara tālāk:
http://www.youtube.com/watch?v=VtYLOuVi9Ik
Tikmēr mēs gaidam piektdienu un kur viņa mūs novedīs, jo kā zināms, piektdienas ir laiks, kad notiek viss brīnumainākās lietas.

Man liekas,ka šodien uzzināju par ideālu reliģiju Dudeism , kas cik saprotu jābalsta uz The Big Lebowski. Bet katrā ziņa man patīl doma, ka var pasmieties un ieviest ko pretēju mūsdienās jau par modes kliedzienu kļuvušajai jogai, kur viss balstās uz to, ka ir jābūt harmonijā, daudz jāstaipa sevi, jānovieto sevi pāris nedabiskās pozās, jāpārtiek no dārzeņiem, un jādzer ūdens, kurā 7 dienas turēts mandarīns (par pēdējo fakatu neesmu drošs, un ir pamatotas aizdomas,ka viņš ne mazākjā mērā neatbilst patiesībai).

Bet toties man patīk doma, ka staipīšanos uz kaut kāda paklājiņa rīta agrumā var aizstāt ar halātiņa ietērpšanos, aizstāgāšanu līdz jūrai un viskija dzeršenu, teiksim pretī šiem staipīgajiem cilvēkiem. Un redziet jau pluss jādzer ir viskijs rīta agrumā, nevis mandarīn ūdens. Un man liekas,ka te uzreiz arī atkrīt pareizas ēšanas princips. Vai pareizāk sakot parādas pareizas ēšanas princips, jo var ēst visu, ko vēlies, jo tas tiek noskalots lejā ar jauko dzērienu viskiju. Manā gadījumā ar ledu, bet nekas varam dzert arī vienkārši.

Kas vēl tajā visā ietilpst laikam ir tas,ka ne par ko nav jāstreso, un tas man der. Tātad līdz ar to atliek tikai atrast domu biedrus un sākt taisīt nodarbības, teiksim kā atrast pareizo mēteli, kurā staigāt apkārt, un pie kāda viskija tad rīta agrumos labāk pieturēties. Īsāk sakot šodien jau ir ceturdiena un domas sāk jau iet mazliet nepareizā virzienā. Kas man laikam ir tikai dabiski.

Secināju, ka šīvasaras lielākais prieks un atklājums manā pasaulē būs The Dudesons. Sen man liekas, ka tik pozitīvs uzlādiņš nav bijis, un rodas uzreiz tendence pašam darīt kaut kādas pilnīgākās muļķības. Laikam jau stāsts pavisam īss Jackass tipa pāraide tikai kā saprotu no senām dienām, un tagad izvilkta no arhīviem vai kādas citas dīvainas vietas. Bet šie tipiņi mani kaut kā krietni vairāk pavelk. Laikam jau dēļ mentalitātes, jo viņi tepat no mūsu dārgās somzemes. Bet labi, tur vienkārši svarīga ir viņu attieksme, kaut kā viņi tādi dzīvespriecīgāki par jackass manās acīs, trakāki mazliet arī. Un viņiem ir sivēns vārdā Britnija, kas laikam gan laika gaitā izrādījās kuilis, nu labi tad sanāk, ka viņiem ir kuilis vārdā britnija.

Ai nu patiesībā vienkārši iedvesmo, ka ir cilvēku varziņa, kas var dzīvoties pa dzīvi un nekādu problēmu. Nu varbūt ir problēmas. Bet tā attieksme ir tik šausmīgi pozitīva, ka pašam nakts vidū gribējās aizstaigāt līdz Rimi, paķert ratiņus, aizdoties līdz tuvākajam tiltam un braukt pa vidu satiksmei. Kaut kā jaunietis manī ļoti pavelkās uz šāda tipa dīvainām lietām.

Reti, kad gadās, bet ir tās reizes, kad gribās, lai brīvdienas nebeidzas. Man liekas tāda pilnīgas atelpas nedēļas nogala man kādu laiku nebija bijusi. Visu laiku savādāk sanāk, ka ir ballītes, kas vienkārši ņem un iztukšo, un beigās vajag tikai atelpu. Bet šajās pavisam cits dzīves sapars, miers un klusums, klusums un miers. Tas tā sacīt deva jaunu dzīves spērienu. Vispār diena bija tāda, ka varētu kādam nozagt kaut kādu klubkrēslu, aizstaigāt līdz Doma laukumam, un nolikt viņu tur. Atrast kādu blondīni un tumšmati, vienai iedot salmu kleitu un nelielu bāriņu, lai kokosriekstā taisa pina koladas, kamēr otra varētu spēlēt kaut ko fonā uz kādas mazas ģitāriņas. Labi, tas jau aiziet pālrāk neveselīgā fantāzijā.

Tikmēr pašām radās izcils radošais spēks, kāds sen nav gadījies. Protams nekas netika izdarīts, jo slinkums par spīti visam ņem virsroku. Pareizāk sakot – chill. Nezinu kāpēc gan. Vēl es sāku secināt, ka es mājās sēdēt nedrīkstu, jo tur man liekas, ka man klaut ko sagribās un es ēdu. Man liekas, ka es esmu kā meitene seriālā, kuru ir pametis džeks un viņa stumj māgā. Bet es domāju, tas ar laiku pāries. Vismaz man atliek tikai cerēt, ka tas ar laiku pāries kādreiz vismaz. Savādāk es ripināšos pa dzīvi uz priekšu.

Bet labi, galvenais secinājums ir tāds, ka sen nebija tik ļoti negribējies pirmdienu tīri tapēc, ka ir patīkami labs atslābums no visas dzīves.

Tā kā ir piektdiena un ir tikai viena lieta, kas ir vēl cienīgaka par šo skaisto dienu, kas vispār ir ļoti gaidīta un iecienīta dažāda vecuma ļaužos, kā gaidīta diena un cienīta diena.
Vienīgais, kas man laika gaitā ir palicis tuvs un mīļš kā piektdiena ir Jhony Walker jeb latviski Jānis Staigātājs, līdz ar to atzīmējot viņā priecīgo pastāvēšanu daudzos gadus un priecējot manu sirdi ar šo klipiņu:
http://www.youtube.com/watch?v=lV7OExniz3s
Un visi tie, kam tas nav tik svarīgi, bet kā zinu esat lieli kino mīļi tad var novērtēt to,ka šis ir filmēts vienā piegājienā un nav montēts.
Keep walking ;)

Brrr es secinu, ka laiks paiet kaut kā ļoti ātri, when you have fun. Jo skatos apkārt un vasara tulīt jau būs beigusies. Laikam nekas tāds pārāk prātīgs gan nav sadarīts, bet vasara garām. Toties pārmaiņas pēc šī vasara ir aizvadīta vienā milzīgā fun fun fun. Tikai jācer ka to varēs arī turpināt rudenī, jo patiesībā zudīs tā velme izbāst savu galvu ārā no mājas, jo arā taču ir tik skaists laiks. Toties sāksies vispār apkārt mītošā pelēkā masa, jakas un citas sliktās lietas. Lūk laikam vēl viens piemērs tam, ka palieku vecs, jo kādreiz mani nemaz neintresēja tik ļoti vasara vai kā cits gadalaiks, tagad laikam sāk patik, kad laiks ir smuks. Vecums, ka es Jums saku vecums.

Toties šīs brīvdienas vienkārši man liekas, ka paskries garām, jo jūtu, ka nebūs viņas mierīgas, neesmu drošs vai tam būs kāds racionāls vai mazāk racionāls iemesls, bet mierīgas viņas tiešām nebūs, kā mēdz teikt jūtu ar sirdi ar dvēseli. Ja drīkst tā izteikties. Labi iepriekšējās brīvdienas arī sākās ar nopietu fun. Bet pagāja sēžot mājās un izvairoties no jebkāda veida nopietnākām aktivitātēm. Toties ar prieku varu paziņot, ka beidzot ir beidzies, patiesībā jau pāris dienas atpakaļ mans prieka pilnais 43 dienu draudzība ar izklaidi un booze. Toties geeks manī priecājas par to, ka tuvojās rudens, jo varēšu skatīties visus savus seriālus.

Lūk tā jau patiesībā paliek par biedējošu domu, tā vietā, lai es izdzīvotu visus priekus un piedzīvojumus, es tā vietā skatos seriālus un jūtu līdzi varoņiem. Labi tas tā pēdējā brīža biedējošā doma, kura vēl savelkās kopā ar to, ka es secinu, ka man vajag kādu jaunu hobiju, un es tikai nevaru izdomāt kādu. Tas laikam rada manī kaut kādas dīvainas domas. Varbūt atkal jāpievēršas geimingam, tomēr tā jau daudz gadi tajā bija aizvadīti, varbūt jāmetas no jauna. Teiksim jāatrod, man arī kāda spēle, kurai var veltīt visu savu dzīvi, un tad pāriet pamazām uz to, ka dzīvoju tikia spēlē.

Man liekas,ka man vajadzēs kaut ko pamainīt patreizējā dzīves ritmā, jo es secinu, ka es kaut kā nekam nespēju vai nevaru, laikam frāze ir varbūt pat negribu saņemties. Tas laikam ir vairāk tas, ka man ir kaut kādi hitlera plāni, ko es mājās varu sadarīt, bet tā arī nekad nespēju tam saņemties. Viss beidzās ar to,ka es tikai noslinkoju kārtētjo vakaru. Man vajag personīgo assistentu brīvajam laikam, kurš vienkāŗši ņem un plāno to, ko es ar viņu daru vai iesāku. Savādāk, tā pat vairs nav pat pašplūsma.

Vēl viens ļaunums, ko es secinu, ka daudzi noliedz, jo tas ir slikti un fui ir visādi draugi un facebook, kas man kā sociālai būtnei sniedz iespēju socializēties ar cilvēkiem viņus pat nesatiekot, tas mani mulsina, jo reāli tas apēd visu manu brīvo laiku un es par to jūtos vainīgs pats pret sevi. Tas ir ārprāts, jo tas, ko es tikai daru ir ar kādu komunicēju. Viss man vajag māju meža vidū bez jebkādām sakara ierīcēm, uz kuru mukt, es pat nezinu uz brīvdienām, bet es jau zinu, ka tā es dzīvot nevaru.

Un lūk man rodas jautājums, kā, lai es iesāku un daru lietas pats sev, ja man pat nepietiek laika uz viņām koncentrēties. Piedevām man liekas, ka manī sāk atkal jau mosiets kaut kāds sen manī nomiris geimera gars, kurš mani vedina uz domām, ka vajadzētu kaut ko uzgeimot. Un nedod dievs es vēl šim kārdinājumam ļāušos. Un jā vai esmu minējis, ka esmu riktīgs geeks! Te to var uzskatāmi manīt.

Man liekas,ka es, lai kā un ko es darītu lietas un domātu par pārmaiņām es secinu, ka tāpat nekad nemainos. Laikam no tā arī izriet manas lielās pārdomas apr to,ka cilvēki vispār nemēdz mainīties, bet visi jau varam ticēt tam, kas mums pašiem ir tuvāks un ticamāks. Kaut gan varbūt tam, kas ir skaistāks un pārliecinošāks, vai arī vienkārši kam tādam, kas ir pārliecinošs.

Bet toties man uzdeva jautājumu, kāpēc es vispār taisīju savus tetovējumus, un lai gan es daudz maz šo iemeslus atceros. Ar daudz maz patiesībā man nav ne mazākās nojausmas, kāds bija iemesls, lai es viņus uztaisītu. Es protams vēl aizvien atceros un priecajos, kāda ir nozīme katram no viņiem. Bet pie visiem velniem es tiešām nesaprotu, kāda velna pēc es viņus pirmo reiz taisīju. Vismaz pīrsingam bija pamats, gribējas un sportā nebija ko darīt. Pieļāuju iespēju faktors bija arī ne pārāk augstās prāta spējas.

Bet runājot par tetovējumu, es tiešām neatceros kāpēc un priekškam. Mana doma jau bija tāda, lai atcerētos to, ka biju jauns un stulbs, bet lieta tāda, ka tam man liekas, man ir pāris rētas jau tā, ka es tāds esmu. Bet tagad rodas jautājums kāpēc, un es tiešām nevaru atbildēt. Labi, katrā ziņā nav nekādas nožēlas par to visu. Un he he he man vēl aizvien patīk, jo esmu tik pat bad ass kā 14 gadīga meitene. Kurām ir tetovējumi. Lūk bet tagad ir viela pārdomām, kas bija galvenais kāpēc. Atskaitot to, ka gribējās, bet ir tā, ka nezinu citu iemeslu.Labi fakts bija mans jaukais tetovētājs, kurš kaut kā no mana redzesloka ir zudis un viņa pievilcīgās cenas. Bet tomēr kāpēc es nezinu. Būs par ko padomāt.

Lūk vakardien tā, ka man iekšā bija galīgi dīvainas sajūtas, ka kaut kas nebūs labi. Un es nezinu vai kaut kas arī nebija labi, bet vienkārši dziļsirdīga nomāktība, tad vakar tika nolemts iemalkot nedaudz šņabi, kas tiešām arī izpaudās pietiekoši zolīdi un man liekas,ka pievarēju tik mazliet vairāk par 100 gramiem ar švep onkuli. Bet toties tas paceļ manu tieme line uz godpilnu 41 dienu, kas man tiešām liekas jau ļoti draudīgi pamazām. Un protams, lai tas viss būtu vairāk un dvēseliskāk fonā tika lūkots jaunais vilnis. Es tagad zinu visu aktuālo uz šīs pasaules :D

Labi, bet stāsts par to, ka beidzot savā vieglā reibums stāvoklī, un ar meiteņu cienīgo koktēli pēcāk nolēmu noskatīties Flight 666. Par man mīļo un sen neklausīto Iron Maden. Tā sacīt mīļā man viņa tāpēc, ka tās laikam bija pirmās metāla skaņas manā dzīvē un no tā arī aizgāja mana intrese par rock žanru kā tādu. Tātad skatījos un priecājos par to, ka tā ir tiešām kulta hevy metal grupa, lai piedod man tie, kas nepiekrīt, bet mūsdienās visi rūcēji, ķērķcēji un rukšķētāji var saukt sevi kā vien vēlās, bet tas nav hevy metal.

Tas vienkārši ir fantastiski, un skaisti, ko man liekas, ka neviena mūsdienu grupa vairs nevar izpildīt, trīs ģitāras, no kurām katra ir praktiski solo ģitāra. Twin axe attack. Nu tas vienkārši aizrauj sird, ātrums, mūzika, tehnika. Lūk tas tiešām bija Hevy Metal dude. Tik skaisti un sirdi plosoši, ka pat sagribējās, lai arī šie kā sevi cienošī pensionāri tomēr nonāk līdz mūsu reņģu republikai, un nospēlē. Tas būtu tik skaisti redzēt Numbre of the beast dzīvajā.