Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Man liekas,ka es, lai kā un ko es darītu lietas un domātu par pārmaiņām es secinu, ka tāpat nekad nemainos. Laikam no tā arī izriet manas lielās pārdomas apr to,ka cilvēki vispār nemēdz mainīties, bet visi jau varam ticēt tam, kas mums pašiem ir tuvāks un ticamāks. Kaut gan varbūt tam, kas ir skaistāks un pārliecinošāks, vai arī vienkārši kam tādam, kas ir pārliecinošs.

Bet toties man uzdeva jautājumu, kāpēc es vispār taisīju savus tetovējumus, un lai gan es daudz maz šo iemeslus atceros. Ar daudz maz patiesībā man nav ne mazākās nojausmas, kāds bija iemesls, lai es viņus uztaisītu. Es protams vēl aizvien atceros un priecajos, kāda ir nozīme katram no viņiem. Bet pie visiem velniem es tiešām nesaprotu, kāda velna pēc es viņus pirmo reiz taisīju. Vismaz pīrsingam bija pamats, gribējas un sportā nebija ko darīt. Pieļāuju iespēju faktors bija arī ne pārāk augstās prāta spējas.

Bet runājot par tetovējumu, es tiešām neatceros kāpēc un priekškam. Mana doma jau bija tāda, lai atcerētos to, ka biju jauns un stulbs, bet lieta tāda, ka tam man liekas, man ir pāris rētas jau tā, ka es tāds esmu. Bet tagad rodas jautājums kāpēc, un es tiešām nevaru atbildēt. Labi, katrā ziņā nav nekādas nožēlas par to visu. Un he he he man vēl aizvien patīk, jo esmu tik pat bad ass kā 14 gadīga meitene. Kurām ir tetovējumi. Lūk bet tagad ir viela pārdomām, kas bija galvenais kāpēc. Atskaitot to, ka gribējās, bet ir tā, ka nezinu citu iemeslu.Labi fakts bija mans jaukais tetovētājs, kurš kaut kā no mana redzesloka ir zudis un viņa pievilcīgās cenas. Bet tomēr kāpēc es nezinu. Būs par ko padomāt.