Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Man šīs dienas atgādina skolas laikus, kad pazuda elektrība un varēja vienoties dziesmā ar saviem klasesbiedriem. Dziedāt no Static X dziesmiņu Cold. Tas tā sacīt sildija sirdi. Lūk šajās dienās pārņem līdzīgas sajūtas.

Bet vakar savukārt aizdomājos par citu lietu, ka man liekas,ka pēdējā laikā pateicoties jau atkal informācijas telpai cilvēki ir palikuši aizvien intresantāki un dīvaināki. Labi patiesībā es to sāku novērot radošajā sadaļā. Es atceros, ka Gustavo laikam vienā intervijā teica, kad viņam prasīja nokomentet jaunos hipitj hopa pārstāvjus, ka nez kāpēc cilvēki, kad klausās hip hopu viņi ātri vien izdomā, ka viņi to arī var darīt. Bet tā arī ir man liekas,ka repo pie mums valstī katrs, kurš māk salikt divas atskaņas. Bet teiksim cilvēki, kas klausās džezu uzreiz nesaka, o kur ir ģitāra es arī dzezošu.

Labi doma bija par reklāmām, dizainu. Man liekas, jo vairāk es kaut ko redzu un sekoju, jo vairāk es personīgi saprotu cik maz es no tā visa jēdzu. Un par spīti tam, ka daudzi lieli cilvēki ir teikuši, ka ir jāiemācās atdarināt atdzītu cilvēku darbi, un tikai tad var iet uz priekšu, kam es piekrītu. Piekrītu, ka ka atzīti cilvēka rada labi, tad ir tie,kas piedzen, un zagt idejas jāmācās pakāpeniski. Tad pie mums man liekas,ka ir vairāk ekspertu uz kvadrātcentimetru kā jebkurā citā valstī. Visi ir dizaineri un reklāmas eksperti. Viens par otru lielāks.

Es tikai mazliet nesaprotu, kurā brīdī tā joma kļuva tik pieprasīta un visiem radās velme tur strādāt. Man intresē, kas ir tas mitīvs pretēji es nezinu. Labi jebkam citam pretēji. Kas reklāmās ir tas,kur visi sevi redz par ekspertu. Teiksim pretēj makroekanomikas analīzei. Labi visas manas idejas,kas man rodas dzīves laikā arī liekas kā dieva dāvanas cilvēcei, bet kāpēc tā ir visiem tieši uz reklāmas industriju. Es sparotu, ka cilvēki teiksim mācās mārketingus, tirgzinības vai kā vel to sauc. Lai izprastu mārketinga stratēģijas, komunikācijas veidus utt. Bet acīmredzot tas viss ir naivi un lieki.

Labi, tas tā man intresanti. Pats arī esmu liels eksperts visās reklāmas lietās un viedokļa ģēnijs. Principā es savā galvā esmu lokālais Deivs Droga, mūsdienu Džordžs Lois, 21 gadsimta Alberts Laskers. Un viss cits, ko vien mans egos spēj Jums sniegt un sabiedrība pieņemt.

Manās mājās ir pienākuši dīvaini un neskaidri laiki, kad alkahola pudels stāv plaukta un netiek dzertas. Man liekas,ka krīze ietekmē manu udzīves fakatoru, tas ir no sērijas negribas vairs tik ļoti uzdīdzīvot.

Lūk tagad sapratu, kur ir manas filidotijas iespaods, pie visa ir vienkārši vainīga krīze. Tadējādi pateicoties sabiedrības spiedienam es nevēlos dzīvot neparātīgi un traki. Bet sēdēt mājās un skumt. Tomēr ir taču krīze un jābūt bēdigām. Kā arī rudnes, kurš ir pelēks. Lūk es atkal esmu atradis unikālu veidu kā pie visa vainot citus tikai ne sevi pašu. Ha ha ha

Bet patiesībā tiešām rudenim pienākot mūsu ielas paliek tādas intresanatas. Un lai kā es no sirds mīlētu Rīgu. Par spīti aizvien pieaugušo cilvēku kapitulācijai uz naudīgākām vietām, kas patiesībā ir vairāk kā saprotami. Tas kas mani satrauc ir tas, cilvēki tiešām izskatās nelaimīgi pie mums. Labi vasaras periodā viņi jau neizskatās pārāk draudzīgi un laimīgi par dzīvi. Tad tagad pelēkajam laikam iestājoties tas viss paliek vēl drūmāk.

Es jau varu teikt, ka no rītiem es pats neizskatos pēc laimes stariņa. Bet no rītiem es esmu pusaizmidzis un izskatos ļoti jocīgi, ar to es domāju aizmidzis un neredzu tālāk par savu degunu. Burtiski. Bet gribās kaut kā dzīves prieku vairāk, nezinu kaut vai tad, kad pašam ir ta, ka besī viss ārā vismaz iziet ielās un redzēt, ka cilvēki ir laimīgi. Labi tās laikam utopiska doma.

Man liekas, ka gan nav īsti skaidrs kāpēc, bet es savā nodabā esmu sapratis, ka man patīk, ka ātri paliek tumš. Kā arī sapratis to, ka es šajā tumsā jūtos samērā komfortabli un ērti. Tas bija secinājums pēc sestdienas un svēdienas, kad tika nolemts no mājas savu degunu tomēr ārā nebāzt. Toties tiešam secinu, ka mani tā vide kaut kā pozitīvi uzlādē, un ka laikam būs sev jāiepērk nakts lampiņa, lai šo atmosfēru var baudīt, jo tad man arī rodas iedvesma, un viskas cits. Es jūtos labi tumsā, tas ir mans officiālais paziņojums.

Tam gan man ir divi izskaidrdojumi vai nu esmu pārskatījies savus vampīr sreiālus un filmas. Un līdz ar to man liekas, ka tas ir šausmīgi lietderīgi un pozitīvi un tā tas ir jātrupina. Tā sacīt vēl arī tikt pie grave yard tan. Otra mana teorija ir tas, ka mans filidotisms, kas tagad pa galvu lidinās, kas mani kontrolē mudina un darbina. Tā sacīt visas manas velmes un tendences, kā arī citi plāni. Bet kaut kā tadā vidē es labāk koncentrējos. Nezinu cik ļoti ilgi tas vēl ies.

Tātad mana jaunā tendence ir tumsa. Tā es arī turpmāk darīšu.

Ja es kādreiz kaut ko sliktu sacīju par Rock ‘n’ Riga, es ņemu visus savus negantos vārdus atpakaļ, kopš es tur biju laikam ap brīdi, kad viņi atvērās, tad tagad pēc vakardienas manis ievilināšanas tur es vēlos tikai atgriezties. Atmosfēra tur tiešām uzreiz bija tāda, ka man gribās atlaist manus matus, un nopirkt ādas jaku. Piedevām vakar tur bija djam sesion. Patiesība viss bija nekas īpaši janunieši darijās, bet vienš čalis, kas spēlēja uz beigām, kad gāju prom, bija tāds, ka es saprtatu cik maziņs es esmu. Es parasti zināju, ka ģitārspēlē esmu maziņs, bet tas bija tāds līmenis, ka man sāka gribēties celties 5 no rīta spēlēt un vingrināties mājās, iet uz darbu, tad nākt atkla mājas un atkal spēlēt un vingrināties līdz naktij, lai varētu sasniegt šī jaunieša līmeni. Skaudība, piedevām liela, ka es tā nemāku.

Otra lieta,ko vēlos teikt par savu dzīvi ir tas, ka man patīk cilvēki man apkārt. Tas tā vispārējs secinājums par dzīvi, man laikam tomēr patīk cilvēki, un tikai varu priecāties par visiem tiem draugiem, kas man ir. Kā arī priecāties, ka mani vakar pasauca uz filmu par Wudstokas ieņemšanu. Un tā nav filma par to, kā kāds paliek stāvoklī un viņiem piedzimst meitiņa vārdā Vudstoka. (es tā domāju, labi nedomāju, bet šī ideja man ieskrēja prātā). Patiesībā tā ir filma par ēbrejiem un biseksualitāti. Nu labi varbūt ne gluži tā, bet tie kas gribēs gan jau paši redzēs.

Man liekas, ka es pamazām sāku ienīst tehnaloģiski internetuālo attīstību, kas iet roku rokā web 2.0. Un man lieaks,ka tas cikls kurai viņa iet cauri mani arī kacina. Sākumā anonīm – nice! Pēc tam visādi facebook un draugiem un visi zin, kas tu par putnu esi sejā – atkal nice. Un tagad atkal anonimitāte ir vērtība. Labi šis paradoks ir viens. Vispār fascinē, ka mēs kā idioti lecam ahā esmu anonīms, tātad es varu būt tas, kas vienmēr esmu vēliejies super mega seksapīlais, visur esošais un vispār ideālais cilvēks. Bet realitātē esmu... Tas jau nav svarīgi te tomēr second life. Un tad visi rāda savas īstās sejas, saprot, ka deeem tā seja sux un tad nodalamies, kur mēs kas esam. Man jau liekas,ka te jau ir vienkārši personu dubultošanās atkarībā no web adreses.

Talāk man liekas,ka tagad jau ir sociālais tīkls visam, tai skaitā darba attiecībām. Kas man liek domāt, kur tad visi mazie špikotāji no lv , ka tāds vēl nav mums, bet dzīvojam tikai ar cv.lv. Kas arī tā īsti nav vairs web 2.0 konceptā. Labi, ko es tā gan jau būs,tikai kā visam jādod mazliet laiks. Lūk un ar šādu attīstību sākšu uztvert sava tēva paranoju par datu izvietošanu un to, ka kāds tevi vēro, un beigās zināt par tevi visu ir tikai divu minūšu jautājums izejot no bildes un vārda.

Nākamais ir visa tehnaloģiju attīstība, vispār es goda vārds vairs neko no datoriem un pamazām no mobilajiem arī nesaprotu. Un man liekas,ka drīz starp viņiem atšķirība būs ekrāna izmērs. Jo datoriem tas būs lielāks.

Es goda vārds visam aktuālajam vairs nespēju sekot līdzi, pat ja vēlos un es pa lielam nevēlos, bet mani interesē. Tātad gaidu čipu, kas mani pieslēdz internetam un lielo brāli, kas caur viņu mani kontrolē.

Mani pārņēma pēkšņa paranoja no visa šī, varbūt man rodas tehno fobija. Bailes no cilvēkiem,kas klausās tehno uz saviem supermodernajiem gažetiem, widžetiem un pie rokas ar midžetiem.

Tā šodien man tika atgādināts fakts par to,ka Avrila ir izšķīrusies no sava vīra. Man gan iepriekšējo reizi tas tika pasniegts kā fakts, ka man blondīnes patīk, un tagad man ir cerības uz viņu. Jo protams tas ir vairāk kā pašsaprotami, ka vienīgais iemesls, kas man jebkad ir traucējis iegūt Avrilu ir tas, ka viņa bija precējusies. Savādāk man visas druvis bija plaši vaļā, jo īpaši tad, kad viņa bija koncertā uz Latviju. (Ja kādam rodas jautājumi, es vispār dzīvoju savā mazajā iedomu pasaulē).

Lūk, līdz ar to arī konstruktīs plāns, tā kā viņa uz Latviju īsti neplāno braukt, es varētu triekties tur, kur viņa ir apmetusies. Un patiesībā tas saskan ar to, ka es vēlējos tā sacīt aiz garlaicības veicināt savu stalkerošanas hobiju, laikam tikai jāieprēk avīzes, lai var griezt ārā un sūtīt vēstuli. Otrām kārtām visi tikai saka, ka te viss iet uz lej, un uz lej. Tas nozīmē, ka tikai atbilstoši mūsdienas tendencei man ir jātriecas laimes meklējumos uz apsolītajām zemēm. Tā man bija arī trešais arguments, kas man izskrēja no galvas, bet nekas tas ar laiku.

Nu lūk tagad tikai ir jāsāk skatīties uz kurieni jādodas pakaļ šim jaunajam, kā lai to labāk nosauc – iekāres objektam. Bet vēl sanāk tā, lai iekarotu, kā reiz bija rakstīts žurnālā – panka glābeja, rokeris uz skeita. Jā ! Tātad, lai iekarotu ar šādu statusu esošu ex zvaigzni, nozīmē, ka jāizvēlas karjera vēl industrijā un jāveido viņa veiksmīgi. Tas nozīmē, ka man ir ne tikai tur jāizbrauc, bet arī jākļūst veiksmīgam. Labi tagad vēl jānolemj, cik veiksmīgam. Tātad producenti un menedžeri bija tie dīvainie cilvēki, kas mūzikā taisija nadu. Viss nolemts būšu viens no tiem.

Pareizi trešais arguments bija blondais_terors ieteikums, ka man vajag meiteni, lai varētu veikt „fiziskas aktivitātes”. Pareizi, lūk dzīves plāns ir gatavs. Un culvēki saka, ka es tikai pa mākoņiem un nmāku stratēģiski domāt – ha! Ietverts viss – karjera, sieviete un hobijs.

Viss man jaunais plāns ir neveidot nekādus plānus. Labi, tie lielie vēl man var palikt. Bet brīvdienas es vienkārši no savas dzīves norakstu un palieku pie tā, ka nav iespējams brīvdienās mierīgi būt mājās un neko nedarīt. Šim es vairs neticu. Brīvdienas sevī iemieso ļaunu laika periodu, kad tev zvana cilvēki, saka, ka jābāž deguns laukā no savas mājas, un mājās tu atgriezies tikai pēc kādām 24h, un arī tikai tāpēc, lai kāds varētu tevi sazvanīt un izvilkt cilvēkos.

Toties šajās brīvdienās es labi atpūtos un vispār sāku ar šo dienu diētu. Es secinu, ka cilvēki melo.Tīri meli tas,ko cilvēki saka, ka neēdiet junk food, bet ēdiet mājās – muļķības. Tikai tagad ēdot mājās esmu kļuvis korpolenti omulīgs - rubensa tipa vīrietis. Toties kamēr pārtiku no saviem burgeriem viss bija kārtībā. Un vispār varbūt jāsāk sportot, skriešana nomira dabiskā nāvē, es gan nezinu kāpēc bet nomira. Tad tagad cerības, ka izveidosies basketbola spēlēšanas iespējas,jo tas ir labs sports, kur es varu skraidīt turpu šurpu un tēlot, ka māku spēlēt. Kamēr citi mani labākie draugi staigā pa elitārajiem do – jo kursiem, kurus ir lemts apgūt tikai izredzētajiem, un tikai viņi uzzinās slepenos septiņu pēdu paņēmienus. Un kļūst par mūsu cilvēces aiztāvjiem pret visapkārt ložņājošajām briesmām.

Bet man liekas,ka manam organismam vienu dienu būs jāveic detoksikāciju pēs šīs vasaras/ziemas izklaidēm. Par traku jau te viss notiekas. Katrā ziņā man liekas,ka es jau daļēji uzturu legālā alkahola industriju.

Toties skumju ziņu piedzīvoja mana grupas izveide, kas laikam atkal jau pārcelsies, viss es officiāli paziņoju, ka dodos mācīties bungas spēlēt ar kājām, vai ģitāru spēlēt ar kājām un bungot ar rokām, jo man liekas, ka tik grūti kā šajās dienās atrast muzicējošus cilvēkus, man nav bijis sen. Varbūt pie vainas tas, ka visi pretēji man ir izauguši un saprtatuši, ka nav ko nodarboties ar muļķībām un jātaisa nauda. Savukārt grupār ar 19 gadīgiem jauniešiem es noteikti izskatītos amizinti, kā bērndārza audzinātājs, un cilvēki varētu jautāt, ko tas onkulis dara tajā grupā.

Šī laikm kopsumā man liekas, ka ir bijusi dīvainākā nedēļa manā dzīvē. Vismaz noteikti dīvainākā pēc izjūtām un sapratnes par apkārtnējo vidi. Katrā ziņā šajā nedēļā man laikam sanāk ir bijis maziņš soul serch. Kurš pa lielam manī ir tikai atraisījis kaut kādas jaunas vēlmes un ambīcijas līdz kuru realizācijām man nav ne mazākās nojausmas kā tikt. Bet katrā ziņā secinu, ka ir interesanti sevi mazliet paķidāt. Man gan laikam tas pēdējā laikā pārāk bieži gadās, bet ko, lai saka par skādi tas nenāk.

Vispār katrā ziņā galvenais prieks ir tāds, ka esmu pārgājis stadijā darīt, nevis tikai domāt. Tā ir tāda kā personiskā izaugsme, vai arī kā tas skaitās. Laikam jau nekad neesmu personīgi un garīcis audzis. Tagad laikam ir tikai jāsastāda plāns, kā es to visu likšu lietā un tādējādi parņemšu pasauli. Jo tomēr, ja pasaule netiek pārņemta tad kāda jēga. Vispār secināju, ka laikam bija taisnība tam, kurš teica, ka ir jābūt vai nu labākajam, vai nav jābūt nemaz. Katrā ziņā ir jauna velme radusies pie tā pieturēties, par ko gan esmu drošs, ka man nekad neizdosies piepildīt. Galevenokārt jau tapēc, ka tad ir jāuzņemās riski, un tas laikam nav mans lauciņš gluži.

Īsāk skaot izveidošu sev, kā alkaholiķis kaut kādu soļu programu uz savu ambiciozas dabas realizāciju, lai gan no otras puses es vienmēr esmu bijis tikai all talk un nekas vairāk.

Vispār lasu to grāmatu, kur reklāma tiek zākāta uz nebēdu. Un vispār parādīta kā satana izdzimums, kamēr visi viņas kreatīvie pārstāvji ir dievi. Un secinu, ka daļa taisnības tajā visā ir, protams, es jau neko nevaru teikt, jo vienmēr esmu teicis, ka esmu liels reklāmu upuris un gan jau mans pirkumu grozs sastāv tikai no reklamētām lietām.

Bet doma cita es nesaprotu, kurā brīdī visiem ir dzimis tik milzīgs naids pret patērētāju sabiedrību un kapitālismu kā tādu. Vai tas ir no foršajiem laikaiem, kad ļaunie kapitālisti gāja karot, bet hipij jaunieši atbalstīja visu , kas bija skaists un brīvs? Es tiešām nesaprotu šo cīņu ar ļauno kapitālismu, piedevām skaļākie kliedzēji ir tieši tie, kas barojas no kapitālisma un kā reiz arī visi nosacīti kreatīvie, kuri ir katrā saskarsmē naudas ziņās daudz sensitīvāki un prasīgāki par jebkuru finansu institūciju. Par labu gan jāsaka, ka ne tik alkatīgs kā vidusmēra latviešu ierēdnis. Bet tomēr diezgan prasīgi. Un dzīvo no kapitālisma, bet dziļi to nīst un propogandē tā galu, lai gan tad viņi būtu lielākie cietēji no visiem.

Labi kaut kā ļauni tā mana doma aizgāja, bet galvenā pārdoma ir tā, ka es laikam tad esmu slikti mācīts, un iemācīts mīlēt kapitālismu, un iespējas kuras viņš sniedz. Līdz ar to man ir grūti saprast, kur ir tas lielais ļaunums. Laikam jau atkal tipiskais latviešu, ka vienam ir vairāk nekā otram, un noteikti viņš to nav pelnījis. Kas arī lielākoties ir absurds, kad kādreiz sanāk palasīt par Frobes 500 cilvēciņu dzīvi, man liekas,ka nedz es tā varētu, nedz arī grībētu. Tātad man laikam nesaprst šo naidu.

Tā vienīgais, ko varu atdzīt, ka laikam visas manas depresijas izpausmes ir tas,ka man gribējās kaut ko vairāk darīt, tad nu vakar pieķēros savas garīgās un intelektuālās pasaules. Tā kā intelekts man ir maz tad vairāk uz garīgo pasauli. Īsāk sakot nolēmu, kā jābeidz sēdēt un jāsāka kaut kas darīt. Un tad beidzot arī pieķēros izslavētajai grāmatu lasīšānai, tik daudz cilvēki par to runā, ka nolēmu pamēģināt.

Vienīgais un galvenasi secinājums, ko es izdariju iesācis 99 frankus jebšu 14 eiro. Ir tas,ka es redzu to, ka to grāmatu ir rakstījis reklāmists. Grāmata tik ideāli aptver visus, ko vajag. Visus industrijas nīdejiem jau pašā sākumā tiek pateikts malači pareizi nīstat reklāma = evil. Visiem izmisušajiem, māksliniekiem un copij rakstītājiem, tiek parādīts cik autors ir spēcīga personība, kā jau visi mākslinieki, ka viņš nevis raksta atlūgumu, bet gan grāmatu, kas viņu atlaidīs. Līdz ar to viņi arī uz to spējīgi. Un protams netrūkst nelielas sevis un sasniegumu cildināšana.

Īsāk sakot man liekas,ka grāmata ir ideāla reklāma sev un autoram. Pats nespēju ticēt nevienam vārdam, jo redzu tikai smalku apreiķinu uz to, ka visiem tiek sniegts, ko viņi vēlas redzēt. Jo reklāmas taču ir elle un komercijas cēlonis un sekas. Kreatīvās aģentūras mums vien baro, ko nevēlamies, pasniedzot to skaistu. Mediju aģentūras mūs smuki atlasa, lai kreatīvie to varētu darīt.

Labi, es tāpat palieku pie tā, ka reklāma ir jāmīl.

Man rodas jautājums, vai kāds nezin kādas ir depresijas pazīmes ? Man pamazām sāk likties, ka man uz to pusi prāts sāk lēnā garā doties. Man vai nu vajag pašrealizēties vairāk, jo pēdējā laikā man tas vien ir kā slinkums kaut ko iesākt mājās. Vai arī man vajag kādu vietu, kur smelties iedvesmu. Es par to tā sacīt vairs nevaru tikt skaidrībā. Īsāk sakot man ir noķēris rudens, un ieviesis manā galviņā kaut kādu lietu, kas man liek apsvērt to, ka man gribas daudz gulēt, un neko nedarīt.

Laikam jau pie vainas ir skaistā rudens iestāšanās, kas vienmēr ir tik skaistos pelēkos toņos. Bet labi, tomēr vēlos domāt, ka tā problēma vairāk ir manī. Un ja problēma ir manī tad tā noteikti ir depresija. Un tā kā lielumānija, kā arī hiperbolismi ir man raksturīgā puse. Tad es vēlos teikt, ka man ir kaut kāds izteiktāks viņas paveids. Tikai jānodefinē vēl kāds. Un tad jāizdomā veids kā ar viņu cīnīties.

Bet savādāk varu teikt, ka man ir sajūta, ka kaut liels notiek. Un es īsti nezinu kas. Labi to rādīs laiks, bet tā kā es savam pulkstenim nekur nevaru atrast to nolēdēto unikālo batereju, tad es neredzēšu kā un ko viņš rāda. Labi, te jau sāku runāt muļķības.

Šodien būs intresanto domu diena viena lieta,ko esmu secinājis ir tas, ka mani piedur tāda lieta, kā baltā nakts, kurā es uzreiz saredzu kaut kādu svastiku un ielu tīrīšānu.

Un otra lieta, kuru esmu šodien iemācījies un turpmāk kā es sevi pozicionēšu. Ir tas,ka es esmu slavens cilvēks, kura vārds vēl nav zināms.

Viss esmu tiešām nobriedis saviem plāniem, un man šodien pusdienu laikā pasvieda vēl vienu ideju, kuru es varu pievienot saviem mērķiem. Kurus es domāju droši varētu saukt arī par hitlera plāniem, ja kāds nezin, kas ir hitlera plāni tad pastāstīšu.

Lūk, hitlera plāni ir tas, ko es piedzīvoju savā augstskolā, kā arī tanī laikā darba vietā. Kur apkārt man bija uzņēmīgi un ideju pilni cilvēki. Tātad tās idejas pārsvarā bija par saviem biznesiem un miljonu pelnīšānām. Man teiksim šis plāns nebija hitlera cienīgs, jo mana nostāja bija vispār , kad pabeigšu mācīties miljons rokā, un tā kā es mācos uzņēmējdarbību pēc būtības es vispār mācos par biezo. Man tas bija absurds plus fantāzija. Hitlera plāns ir nākamais solis, kad nākotnes plāni ir tikpat absudri, bet tu viņus apaudzē ar reālu augsni un biznesa idejām, kas nav reālas, bet varētu iziet cauri. Teiksim kā piemērs, kas man nāk prātā uzreiz ir facebook un draugiem alternatīva itālijā, jo mentalitāte līdzīga (nejautājiet kurā vietā). Tanī laikā viņiem savas tādas lietas laikam nebija. Nu lūk šis plāns bija viens no šādiem piemēriem. Un man bija kolēģis, kurš man katru darba dienu vienu jaunu plānu pasniedz, un mana skola vispār bija šadu un līdzīgu ideju epicentrs.

Tātad atkāpjoties no tā es secinu, ka man arī ir hitlera cienīgas idejas, jeb mērķi. Vienīgais neviens no viņiem nav saistīts ar biznesu, varbūt pēdējais laiks arī kādu ielkt. Jo esmu gatavs likt dvēseli ķīlā, ka visiem maniem draugiem ir viena biznesa ideja. Man laikam ir par maz fantāzijas un garīgo dotību. Lūk tātad es officiāli paziņoju, ka šodien šīs idejas es ņemu no galvas laukā uzlieku uz papīra un sākšu realizēt, visas atskaitot to biznesa ideju. Bet savādāk man ir trīs idejas par kurām man ir kauns skaļi runāt. No kurām viena ir reāla tikai nauda jāpakrāj. Bet tā pa sarakstu uz leju un vēl tālāk no reālās pasaules. Tagad tikai piedomāju, ka viena no idejām būtu labi iemācīties rakstīt gramtiski pareizi. Bet no otras puses es vienmēr esmu bijis domātājs/runātājs nevis rakstītājs. Un ja augstu kāpjt tad jau ir kāds, kas raksta tavā vietā.

Un ka tevi nulle septiņi, pavisam piemirsu, ka man ir biznesa ideja - prostītūts supermodelēm (ekskorts supermodelēm, kā nu kuram labāk tīkās), tas varētu būt mans biznes. Vai arī tas sanāk kā individuālais komersants..... labi nav būtiski.

Es izdomāju, es domāju, domāju gluži kā suns funs un izdomāju. Ka ņemot vērā, ka vispār esmu tāds diezgan spontānas, iracionālas rīcībās cilvēks, kurš pa lielam uzskata, ka vajag darīt un ļauties domām un izjūtām, nevis tikai prātam. Un , lai gan nācies ieskriet ar sienu pierē, uzskatu, ka tā ir vienīgā pareizā dzīves uztvere. Tātad esmu nolēmis to, ka es sev izvirzīšu kādus trīs jaunus mērķus dzīvē, tad laikam arī viņu kaut kāda mērā piedefinēšu nodefinēšu, jo pagaidām man ir tikai nojausmas par tiem. Pareizāk sakot ir divas naivas ieceres, bet pie viņām vēl jāpiestrādā mazliet praktiskāk un tikai tad.

Tomēr secinu, ka būs pagājis kāds gads, kopš neesmu ļavies kādai iegribai vēlmei, vai izvirzījis sev kādu mērķi. Tagad laikam tas būs jāsāk darīt. Nu katrā ziņā, man ir bijušas pāris vēlmes un mērķi un mazas cerības, ko patiesībā dīvainā kārtā tomēr esmu paveicis. Esmu nonācis līdz darbam, kas man pat ļoti patīk. Industrijā (industrija vispār ir fascinējošs vārds kuru es ļoti mīlu), kas mani intresē un fascinē. Esmu tomēr nolauzis savas mācības, sen gan, bet tomēr viņas pieveicu un ar laiku iegūtās zināšanas tomēr nāk man talkā. Vismaz es vēlos tā domāt.

Nu katrā ziņā varbūt šie mērķi nebūš tik cēli kā klubs zēniem no citas varīvīksnes puses „Bolls”, bet vismaz ir mērķis izveidot mērķus un piestrādāti nedaudz pie tiem. Savādāk sākšu dzīvot uz reālās pasaules, pieslieties tikai reāliem mērķiem, un mans tēvs vairs nevarēs teikt, kad dzīvoju tikai pa mākoņiem. Un tad jau varis arī dzīvot tik interesanti nebūs.

Es te tā pēkšņi, cik nu tas ir iespējams atminējos sarunu no savas sestdienas. Kur patiesībā bija tāda jauka un mierīga, bet ar attieksmi. Man vispar patīk, kad lietām ir attieksme, tas to dzīvi padara tādu sulīgāku un pilnīgāku. Ja var tā izteikties protams.

Nu lūk tātad vispār aizgāja runa par to kā dažādi cilvēki ir kļuvuši slaveni, un kā viss tajā slavas zenītā, notiek, plaukst un mainās. Nu lūk, un kaut kā aizskārās doma par to, kā tad īsti ir ar to slavu. Vai tam ir jābūt pašmērķim ? Vai arī tā tomēr ir lieta, ko mēs iegūstam izcili darot to, ko mēs daram – muzicējot, aktierojot vai arī kā savādāk.

Patiesībā iespiedās prātā tikai tāpēc, ka likās, ka abi šie varianti ir diezgan ticami. Es tikai domāju, kas ir labāk, ka tu vēlies slavu dabūn viņu un esi laimīgāks par laimīgu. Vai arī tomēr, ka Tu viņu saņem kaut kādu procesu rezultātā, iemanto viņu, un problēma rodas,ka Tu viņu nekad neesi īsti gribējis un īsti nezini, kur tagad likties, kad katrs, kam nav slinkums uzskata tevi par savu labāko draugu. Īsāk sakot man liekas, ka tā ir tāda dīvaina lieta, vieniem vajag un lien no ādas ārā, lai tādi būtu, citiem īsti nevajag, bet viņi iegūst. Un tad lien no ādas ārā , lai liek viņiem beidzot mieru.

Un pie viena secināju skumjo fakatu, ka īsti nezinu vai pie mums Latvijā slava dod arī kaut ko. Man jau lieaks, ka nav tā, ka tie cilvēki peldās nauda un var daudz ko vairāk atļauties. Ja vien Tu neesi skandalozs, un tad jau tevi vienkārši vazā pa presi visi kam nav slinkums.

Labi tas tā es te vienkārši domāju būt slavenam vai nē.

Tā man liekas,ka šis ir crazy as fuck brīvdienas, kas aizgāja negaidīti ātri. Es sakāvos ar vienu no saviem labākajiem draugiem ,tad mēs vienojāmies, ka abi esam idioti un es pieļauju iespēju, ka kāvāmies kā meitenes. Bet nezinu cik šāda teorija ir patiesa. Tālāk es esmu aizvadījis divas dienas pamostoties vienā gultā ar vīrieti. Kas lai gan arī mans labākais draugs nemaina faktu, ka par to vēl tika iesmiets. Esmu uzzinājis to, ka spermas vaļa smadzenes sver 9 kg. Un to, ka nav iespējams nošķaudīties ar atvērtām acīm. Secinājis to, ka sestdienās vecrīga ir palikusi ļoti tukša. Un laikam cilvēkiem ir pulcēšanās vietas par kurām man nekas nav zināms. Vai esmu vecs un stilīgās vietas nezinu.

Tomēr pa lielam secinu, ka vasara vēl turpinās vājprāts apkārt arī. Un cilvēki paliek foršāki ar katru dienu un tikšanās reizi.

Ja nu kādu intresē tomēr kāds ir mans lielais kick ass plāns šim vakaram, tad varu droši teikt, ka es kā sevi cienošs jaunietis, kurš augsti vērtē piektdienas dienu svētumu. Apzinās, kam vispār ir domātas piekdienas un mīl visu vecrīgas subkultūru, to, kas notiek krogos un nekrogos. Priecājas pāra āra iekša un visādām citām tipa iestādēm un saka paldies krīzes apstākļiem par alus cenām, kuras ir gluži kā tajos laikos, kad palika 18 un bija legālas tiesības atrasties šajās iestādēs un darīt kaunu sabiedrībai.

Tātad man lielais un pilnais vakara, kick ass plāns ir iet mājās un sakārtot to, un tad savest sevi kārtībā un būt smukam un smaržīgam, un radīt tieši tādu pašu vidi sev apkārt. Tra la lā , tra lā lā i am going to be the prietiest girl in town. Un man būs vismājīgākais dzīvoklītis uz pasaules.

Savukārt Jums vēlu nedarīt neko tādu, lai nonāktu Bez Tabu.

Tajā dienā, kad es sapratīšu kāpēc Māri Zanderu kāds uzskata par ekonomikas ekspertu un analītiķi. Es visticamāk būšu sapratis arī dzīves jēgu. Es saprotu, ka neviens analītiķis īsti uz žurnālistiku netēmē kaut vai tāpēc, ka laikam žurnālisti tomēr ir vairāk humanitāri nevis matemātiski cilvēki un otrādi. Es vienkārši katru reizi ar Kapitālu sapriecājos par viņu. Nekā personīga. Kaut vai tas,ka kad tiek runāts par zaudējumiem 350 miljonu apmērā, un prognoze izteikta, ka nākamajā pusgadā būs tikpat liels. Zandera kungs matemātiski izdara secinājumu, ka tas būs 800 miljoni. 350 + 350 = 800 ! Izcils ekonomikas analītiskais process. Sīkāk nemaz neiedziļināošos vēl citās lietās, kas man iet pie sirds.

UPD: Arī pats veids, kā žurnāls pauž "daudzpusīgu" nozares ekspertu viedokli ir fantastisks. Objektivitātes trūkums protams tiek piedots.
UPD2: Atvainojos jo tālāk lasu, jo vairāk patīk, te gan nav tieša zandera kunga vaina, bet es uzzināju, ka pārtikas produktiem tiek prognozēta labklājības līmeņa celšanās ! GRRRRRRRRRRRRReat.

Alfanabētisms varētu būt sava veida protests. Lūk es tagad domāju, ka nevis es nemāku rakstīt gramatiski pareizi, neiedziļinos pietiekoši, lai to darītu, nealgoju korektoru, kas mani labotu, nevis tāpēc, ka negribu vai nevarētu (neatkarīgi no ši apgalvojuma patiesuma) es vienkārši esmu dumpinieks. Es sevi pozicionēšu kā prozaisko dumpinieku, kas nepakļaujas ierastajām normām un likumiem. Un ja vēl pieņem, kas nav aizliegts tas ir atļāuts, tad man liekas, ka vispār visa latviešu valodas likumu būtība balstās uz vairāk, kā ir jādara nevis kā nevajadzētu darīt.

Tas tā manas pārdomas apzinoties to,ka šodien cilvēkiem ir izglītības svētki. Vai tomēr atkla redzēšanās svētki. Jo liekas, ka tā godīgi neviens nekad nav svinējis to, ka paldies dievam tā riebīgā vasara, kad ir silti, un nav jāiet uz skolu ir beigusies. Un paldies dievam man ir iespēja būt ieslēgtam slēgtā telpā ar četridesmit minūšu intervālu. Pārsvarā ar cilvēkiem, kuri īsti nepatīk.

Neuztveriet to personīgi, man vienkārši vienmēr ir bijusi subjektīva nepatika pret saviem klasesbiedriem. Vienīgais kolektīvs, kas man ir no sirds paticis bija augstskolā, kur bija atlasīts man adekvāts sliņķu un avantūristu varziņa. Bet to jau laikam kaut kad esmu minējis.

Tātad arī rodas jautājums, vai kas tāds ir jāsvin. Bet tā kā man liekas,ka beidzot ir jāvelta laiks sev mājās, lai cik perversi tas arī neskanētu. Un vienkārši jāpadara lietas, kā jāparaksta vārdi dziesmām, ja jau esmu sev iepircis jaunu un smuku kladīti. Jāpamācās varbūt arī kaut kas nospēlēt, un jāuzdāvina sev kaut kad akustiskā ģitāra, kuru vazāt visur līdzi un nokaitināt cilvēkus.

Galvenais, ko es varu pateikt es ienīstu pirmdienas. Labi es viņas nevis ienīstu, bet uzskatu, ka vajadzētu ieviest rehabilitācijas programas katrā no Latvijas darba vietām. Tā sacīt vieglu aklimatizāciju no brīvdienām. Pasakiet kā lai es jaunietis (jau 7 gadu svinot savu 18 gadu dzimšanas dienu), varu normāli pamosties pirmdienā. Kad es vēlos teikt pilnīgi pret savu gribu, bet tikai apstākļu spiests, un pilnīgi to nevēloties gan sestdien, gan arī svēdien gulēt aizeju krietni pēc pusnakts. Ar frāzi pēc pusnkats es domāju ap septiņiem no rīta, un ar frāzi pret savu gribu es vēlos teikt, ka man vienkārši nav gribas un vados pēc impulsa, un ir cilvēki, kas zina zelta vārdus kā mani izvilināt no mājas. Vārdi ir čau ko dari, ja nu kādam ir intresanti. Kā jau minēju gribasspēks = 0. Īpaši, ja ir iesaistītas vecrīga, alus, summer girl, un ja piedevām, ja ir room mate, kas atnāk mājās ar 40 grādīgo minerāl ūdeni un shhhhh, un ir piektdiena. Es vispār vēlos teikt, ka šīs brīvdienas plānoju nevis es, bet augstāki spēki. Un es kā dziļi reliģisks cilvēks nevēloties aizvainot Dionīsu nevaru pretoties liktenim, un dievu lēmumiem.

Toties vienmēr varu lepoties ar jaunu filidotisku atziņu, ka agri vai vēlu pienāk katra indivīda dzīvē posms un notikumu sakritība, kad viņš ir gatavs lietot manu frāzi – ko es neatceros tas nav bijis.

Diemžēl digitālo tehnoloģiju, laptopu (kas man vienmēr atgādina ar saviem topiem un lapiem tikai striptīzdejotājas pēc nosaukuma), bez vadu interneta un citu lietu attīstība ir nogalinājusi manu frāzi, ka interneta porno uz vanas izstabu līdzi nepaņemsi. Atkal jau es kaut kā prom no tēmas.

Bet tātad mana galvenā doma, kāpēc nav tā, ka ienākot pirmdien darbā, tevi sagaida ar kafiju, iedod pāris pīrādziņus, norāda virzienā uz dīvāniņu un nepasaka, ka tur var pāris stundiņas nosnausties, jo tomēr tiko vēl bija brīvdienas. Esmu pilnīgi drošs, ka tas patiktos visiem. Nu vismaz man tā liekas, es domāju, lai effektīvāk iztērētu nodokļu maksātāju naudu varētu izveidot komisju, kas vienkārši pēta šo jautājumu – patiks vai nepatiks.

Un šodien laikam arī pateicoties tam, ka ir vasaras pēdējā diena beidzas mana saikne ar summer girl. Jo vairs jau nav vasara. Jā, Andrej, teiksim, ka pie vainas ir tas,ka tā ir vasara un viņas beigas, ka tas ir iemesls kāpēc viņa ir tikai summer girl un izteikti Bernarda Bleka izpildījumā.