Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

spike:

Man liekas, ka es pamazām sāku ienīst tehnaloģiski internetuālo attīstību, kas iet roku rokā web 2.0. Un man lieaks,ka tas cikls kurai viņa iet cauri mani arī kacina. Sākumā anonīm – nice! Pēc tam visādi facebook un draugiem un visi zin, kas tu par putnu esi sejā – atkal nice. Un tagad atkal anonimitāte ir vērtība. Labi šis paradoks ir viens. Vispār fascinē, ka mēs kā idioti lecam ahā esmu anonīms, tātad es varu būt tas, kas vienmēr esmu vēliejies super mega seksapīlais, visur esošais un vispār ideālais cilvēks. Bet realitātē esmu... Tas jau nav svarīgi te tomēr second life. Un tad visi rāda savas īstās sejas, saprot, ka deeem tā seja sux un tad nodalamies, kur mēs kas esam. Man jau liekas,ka te jau ir vienkārši personu dubultošanās atkarībā no web adreses.

Talāk man liekas,ka tagad jau ir sociālais tīkls visam, tai skaitā darba attiecībām. Kas man liek domāt, kur tad visi mazie špikotāji no lv , ka tāds vēl nav mums, bet dzīvojam tikai ar cv.lv. Kas arī tā īsti nav vairs web 2.0 konceptā. Labi, ko es tā gan jau būs,tikai kā visam jādod mazliet laiks. Lūk un ar šādu attīstību sākšu uztvert sava tēva paranoju par datu izvietošanu un to, ka kāds tevi vēro, un beigās zināt par tevi visu ir tikai divu minūšu jautājums izejot no bildes un vārda.

Nākamais ir visa tehnaloģiju attīstība, vispār es goda vārds vairs neko no datoriem un pamazām no mobilajiem arī nesaprotu. Un man liekas,ka drīz starp viņiem atšķirība būs ekrāna izmērs. Jo datoriem tas būs lielāks.

Es goda vārds visam aktuālajam vairs nespēju sekot līdzi, pat ja vēlos un es pa lielam nevēlos, bet mani interesē. Tātad gaidu čipu, kas mani pieslēdz internetam un lielo brāli, kas caur viņu mani kontrolē.

Mani pārņēma pēkšņa paranoja no visa šī, varbūt man rodas tehno fobija. Bailes no cilvēkiem,kas klausās tehno uz saviem supermodernajiem gažetiem, widžetiem un pie rokas ar midžetiem.