Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Ja es kādreiz kaut ko sliktu sacīju par Rock ‘n’ Riga, es ņemu visus savus negantos vārdus atpakaļ, kopš es tur biju laikam ap brīdi, kad viņi atvērās, tad tagad pēc vakardienas manis ievilināšanas tur es vēlos tikai atgriezties. Atmosfēra tur tiešām uzreiz bija tāda, ka man gribās atlaist manus matus, un nopirkt ādas jaku. Piedevām vakar tur bija djam sesion. Patiesība viss bija nekas īpaši janunieši darijās, bet vienš čalis, kas spēlēja uz beigām, kad gāju prom, bija tāds, ka es saprtatu cik maziņs es esmu. Es parasti zināju, ka ģitārspēlē esmu maziņs, bet tas bija tāds līmenis, ka man sāka gribēties celties 5 no rīta spēlēt un vingrināties mājās, iet uz darbu, tad nākt atkla mājas un atkal spēlēt un vingrināties līdz naktij, lai varētu sasniegt šī jaunieša līmeni. Skaudība, piedevām liela, ka es tā nemāku.

Otra lieta,ko vēlos teikt par savu dzīvi ir tas, ka man patīk cilvēki man apkārt. Tas tā vispārējs secinājums par dzīvi, man laikam tomēr patīk cilvēki, un tikai varu priecāties par visiem tiem draugiem, kas man ir. Kā arī priecāties, ka mani vakar pasauca uz filmu par Wudstokas ieņemšanu. Un tā nav filma par to, kā kāds paliek stāvoklī un viņiem piedzimst meitiņa vārdā Vudstoka. (es tā domāju, labi nedomāju, bet šī ideja man ieskrēja prātā). Patiesībā tā ir filma par ēbrejiem un biseksualitāti. Nu labi varbūt ne gluži tā, bet tie kas gribēs gan jau paši redzēs.